Seši iespējamie iemesli Krievijas formālajam armijas iebrukumam Ukrainā

Iepriekš pastāvēja spēcīga skepse par šādu scenāriju, jo negatīvie aspekti daudziem politikas ekspertiem šķita daudzkārt vērienīgāki nekā potenciālie Krievijas ieguvumi. Formāla okupēto teritoriju neatkarības atzīšana sagrāva gan Minskas vienošanos, kas tika vērtēta kā spēcīga Kremļa ietekmes svira pār Ukrainas valdību, gan Krievijas budžetam radīja jaunu izdevumu kategoriju, pašu izvērstā karā sagrautas teritorijas uzturēšanai tā vietā, lai sponsorētu tikai militāro darbību tajā.

Tomēr pagājušās nedēļas sākumā strauji pastiprinātās apšaudes Ukrainas austrumu frontē no Krievijas regulārās armijas un kontrolēto bandu puses, provokācijas, okupētās teritorijas evakuācija un Krievijas propagandas pastiprināšana liecināja, ka iepriekš neticamo neatkarības atzīšanas variantu Krievija tomēr īstenos. Tas apstiprinājās pirmdien, liekot meklēt šī soļa iemeslus.

2015. gada februārī noslēgtā vienošanās Maskavai deva lielu teikšanu pār Ukrainas politiku, nodrošinot Krievijas balstītajām bandām autonomiju tiesības. Tomēr Ukrainai ievērojami atšķīrās viedoklis par to, kādi soļi jāsper, lai šo autonomiju piešķirtu. Piemēram, tā sākotnēji vēlējās atgūt kontroli pār Krievijas sagrābto valsts robežu. Iespējams, Krievijas politiskajai elitei apnika pūlēties panākt vienošanās punktu izpildi pēc saviem noteikumiem.

Krievijas regulārās armijas vienības visus šos gadus atradušās okupētajās Doņeckas un Luhanskas apgabalu daļās, tomēr Krievija to līdz šim noliegusi, neskatoties uz neskaitāmiem pierādījumiem par pretējo. Savukārt formāla krievu karavīru klātbūtnes atzīšana nozīmē, ka tagad Krievija var provocēt vai safabricēt provokāciju pret saviem karavīriem vai par prokrievisko bandu kaujiniekiem, kas var kalpot par iemeslu Krievijas spēku pretuzbrukumam Ukrainas spēkiem.

Donbasa faktiskais statuss vismaz pagaidām nemainās – tajā joprojām jau astoto gadu saimnieko Krievijas armija un tās kontrolētas bandas izpilda administratīvās pārvaldes funkcijas. Tomēr Kremļa solis no pašas Krievijas skatupunkta atņem Ukrainai teritoriju, vājinot Ukrainas prezidenta, valdības un valdošo partiju popularitāti arī Ukrainā.

Pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā, kā tas tika un joprojām tiek pieļauts, Rietumus vienotu un stiprinātu savā nostājā. Tomēr astoņus gadus faktiski okupētu teritoriju tagad uzsākta formāla okupācija ir solis, kas rietumvalstu vadību viedokļus, visticamāk, šķels attiecībā uz lēmumiem par reakcijas, tostarp sankciju vērienu.

Kopš 2014. gada okupēto zonu formāla sagrābšana var kalpot par pirmo soli (ja par pirmo neskaita Krimas sagrābšanu) plašākā Ukrainas teritorijas sagrābšanas kampaņā. Šāds solis Putinam jau šobrīd ļauj justies kā uzvarētājam, turklāt teorētiski var likt atslābt Rietumiem un Ukrainai, kas pieļāva vērienīgas asinsizliešanas iespējamību, Ukrainā iebrūkot līdz pat 190 000 pie tās robežām sapulcinātajiem Krievijas karavīriem.

Vienlaikus spiediens tiek saglabāts. Pirmkārt, netiek definēts, ko Krievija atzīst par Luhanskas (LTR) un Doņeckas (DTR) "tautu republiku" robežām – faktiski okupēto teritoriju vai apgabalus to vēsturiskajās robežās. Otrkārt, Krievijas armijas savilkšana pie Ukrainas robežām un Putina sašķobītā vēstures interpretācija pirmdienas vakarā uztur ideju, ka Krievija vēlas visas vai vismaz daudz lielākas Ukrainas daļas sagrābšanu.

Jau pieminētās runas auditorija galvenokārt bija Krievijas iedzīvotāji, ne ārvalstu novērotāji. Attiecīgi to var traktēt kā sabiedrības gatavināšanu "vēsturisko krievu zemju atgūšanai". Turklāt šāda vēstures interpretācija ļauj pieklusināt jau tā ar nedemokrātiskiem likumiem un likumsargu agresiju apklusināto Kremļa opozīciju sabiedrībā.