'Mana mācība 21 gada vecumā – nav nekā šausmīgāka par karu!' Kā rīdziniece Soņa bēga no Ukrainas

Brauciens sākās pavisam ikdienišķi. Soņa savlaicīgi nopirka biļetes braucienam uz Ukrainu 14. februārī – Odesā viņu gaidīja Aļona, grima meistare. "Labākie skaistumkopšanas speciālisti strādā Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā. Ar Rietumu speciālistiem pat nevar salīdzināt," skaidro Soņa. "Tobrīd ceļotājiem bija atvērta tikai Ukraina, ko es jau biju apmeklējusi un kur man ļoti patika."

Neilgi pirms izlidošanas 12. februārī Latvijas Ārlietu ministrija aicināja savus pilsoņus atgriezties dzimtenē, norādot, ka iespējams Krievijas bruņoto spēku uzbrukums. Parādījās pat konkrēts kara sākuma datums – 16. februāris. "Es sāku visus apzvanīt un interesēties, ko man darīt?" atminas Soņa. "Taču visi bija mierīgi, pat uztvēra manu satraukumu ar ironiju. Mana tēta draugs no Kijevas tā arī pateica: atslābsti un neņem galvā – nekas nenotiks. Mani mierināja arī meistare Aļona: mums taču karš notiek jau astoņus gadus. Kijevas skropstu laminēšanas meistares, pie kurām pierakstījos uz īsiem kursiem 24. februārī, pilnībā kliedēja manas šaubas. Atrakstīja man: ko jūs satraucaties, viss ir labi, mēs pie tā esam pieraduši, vienkārši jāfiltrē, ko raksta, un jādzīvo tālāk! Viņiem visiem šķita, ka ministrijas brīdinājums ir pārspīlēts."

14. februārī, kad Soņa pārsēdās Žuļjaņas lidostā Kijevā un pēc tam Odesā, viņa nemanīja nekādas draudošās katastrofas pazīmes. 23. februāra vakarā Soņa atgriezās Kijevā – arī Borispoles lidostā bija mierīgi. Pārnakšņoja dzīvoklī Kijevas centrā. Jau bija noskatījusi, kur dosies brokastot. Taču no rīta sākās karš...

"Tu guli, bet apkārt sācies karš..."

Lūk, kā Soņa apraksta turpmāk pārdzīvotos notikumus: "Es pamodos 8 no rīta, kad man piezvanīja draugs. "Tu guli? Tur karš sācies!" Es ieraudzīju telefonā īsziņu no meitenes, ar kuru kopā grasījos iet uz apmācību: labrīt, saistībā ar to, ka Krievija ir uzbrukusi Ukrainai, esam spiesti pamest pilsētu, jo mums ir 7 mēnešus vecs mazulis, kuru nevaram pakļaut briesmām.

Tobrīd es vēl pārsteidzošā kārtā saglabāju mieru – viss šķita nereāls. Apkārt taču valdīja klusums: nekādu sirēnu, sprādzienu vai kliedzienu. Paskatījos pa logu – mierīgs pagalms. Izlēmu steigšus nopirkt biļeti uz lidmašīnu, taču nekas nebija pieejams.

Par manu dzīvību norūpējusies Aļona atrunāja no šīs ieceres: lidmašīnas ir visbīstamākais transports, zvaniet uz Latvijas vēstniecību Kijevā, tur jums palīdzēs.