"Šīs ir manas liecības no Ukrainas. Pirms vairāk nekā nedēļas šobrīd notiekošais joprojām nebija iedomājams. Mana valsts bija mierīga un metropoles, pilsētas, ciematus piepildīja ikdienas prieki. 24. februārī mēs pamodāmies ar paziņojumu par kara sākšanos. Tanki šķērsoja Ukrainas robežu, lidmašīnas iebruka mūsu gaisa telpā. Pilsētas bija apvītas ar raķešu palaidējiem. Neskatoties uz Kremļa propagandistu pausto, ka iebrukums ir "specoperācija", patiesībā tā ir miermīlīgu civiliedzīvotāju slepkavība.
Vissāpīgāk ir lasīt par bērnu upuriem. Astoņus gadus vecā Alisa, kura gāja bojā Ohtirkas ielā, kad viņas vectēvs centās viņu pasargāt ar savu ķermeni. Kijeviete Polīna, kura nomira kopā ar vecākiem apšaudē. 14 gadus vecais Arsēnijs – zēnam pa galvu trāpīja atlūzas, bet ātrā palīdzība vienkārši nevarēja tikt viņam klāt stipra ugunsgrēka dēļ. Ja Krievija atkal teiks, ka "šis nav karš pret civiliedzīvotājiem", tad es pirmā norādīšu uz šo bērnu slepkavībām.