Vai Ukrainas karš varētu provocēt Ķīnu iebrukt Taivānā?

Sestajā dienā pēc iebrukuma, Taibejā ieradās ASV bijušā Apvienotā štāba priekšnieks admirālis Maiks Galens, uzsverot, ka stabilitāte un miera uzturēšana Taivānas šaurumā ir ne tikai ASV, bet visas pasaules interesēs, ziņo ziņu aģentūra “Associated Press”. Iedzīvotāji piesakās uz pašaizsardzības nodarbībām un mācās, kā pareizi rīkoties krīzes situācijās. Bažas tik tiešām pastāv, tās ir savā zenītā pēdējo 40 gadu laikā, vēstījusi Lielbritānijas raidsabiedrība "BBC".

Taču, kā Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāve Hua Čunjina izteicās žurnālistiem Pekinā dienu pirms invāzijas: “Taivāna nav Ukraina.” Uztvert to pretēji būtu absurds, taču demokrātijas pusē stāvošie cilvēki saprot loģiku - Taivānai Ķīna ir tāds pats agresors kā Ukrainai Krievija.

Pekina uzskata Taibeju par savu vēsturisko zemi, kurai nav tiesību būt nekam citam, kā vien daļai no tās. Ar Cai Iveņa dzelžaino nostāju pret sadarbību ar Ķīnas Komunistisko partiju, cerības uz miermīlīgu atrisinājumu izsīkst. To saprot visas iesaistītās puses, proti, Ķīna, Taivāna un ASV. Un tomēr Taipeja nebūs Ukraina vēl vienā aspektā - salas invāzija nenotiks rīt.

Lai izprastu dinamiku šajā reģionā un mēģinātu paredzēt Ķīnas darbības attiecībā pret Taivānu, kā pamats tiks izmantota Ukrainas krīze un tās vispārējie politiskie un ģeopolitiskie aspekti. Argumentu secībai šoreiz nav nozīmes, jo visi minētie punkti būs savstarpēji saistīti.

Pirmkārt, Taivānai atšķirībā no Ukrainas ir spēcīgs militārs partneris – ASV. Lai gan Vašingtonai nav formālu attiecību ar Taipeju, tā visa strīda vēstures laikā starp Taivānu un Ķīnu aizstāvēja salas neatkarību gan 1958. gadā, kad Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija bombardēja Kinmenas salas, gan 1996. gadā, Pekinai detonējot raķetes netālu no Taivānas teritoriālajiem ūdeņiem, gan arī patlaban pievērš pastiprinātu uzmanību, kad Ķīnas armijas iznīcinātāji apzināti vairākas reizes dienā ielido tās gaisa telpā.

Bez tam, saskaņā ar finanšu un ekonomikas ziņu kanāla “Bloomberg” iegūto informāciju ASV laika posmā no 2010. līdz 2021. gadam ir ieguldījusi Taivānas aizsardzībā vairāk nekā 23 miljardus ASV dolāru.

Ukraina ir centusies iestāties NATO jau kopš 2008. gada, taču tā līdz šim nav panākusi mērķi Krievijas ietekmes dēļ. Lai gan ASV intereses arī skar Ukrainu, ģeopolitiskā perspektīvā Pekina patlaban ir lielāks drauds nekā Maskava. Tas, ka Ukraina ne NATO, ne ES, neuzliek par pienākumu militāri aizstāvēt valsti.

Otrkārt, tikko pieminētā ģeopolitiskā situācija ir atšķirīga. Taivāna ir stratēģiski nozīmīgāka vieta par Ukrainu. Būdama demokrātijas sala, tā nodrošina pārējo demokrātisko valstu drošību Klusā okeāna reģionā, kā, piemēram, Dienvidkoreju un Japānu. Abām ir viena no spēcīgākajām ekonomikām pasaulē, un tās ir vērā ņemams pretspars Ķīnas ietekmes sfēras paplašināšanai, kā arī ir svarīgi ASV tirdzniecības partneri. Taivānai nokļūstot komunistiskās partijas rokās, tiks apdraudētas ne tikai minēto valstu demokrātijas, bet arī ASV intereses reģionā, ko Vašingtona nevar pieļaut.

Ukrainas gadījums ir citādāks - Krievija apdraud reģionālo drošību, taču amerikāņu eksperti ir atzinuši, ka tās militārā varenība un politiskā ietekme ir kļuvusi pārāk vāja, lai apdraudētu NATO un Eiropa Savienības pastāvēšanu. Ķīnas centieni pārņemt starptautiskās sistēmas vadību ir biedējošāks elements demokrātiskajai pasaulei, un ASV nevar to pieļaut.

Treškārt, Taivānas ģeogrāfija ir daudz sarežģītāka par Ukrainas teritoriju. Tā ir kalnaina un grūti pieejama sala, kura atrodas 161 kilometrus no Ķīnas krasta. Sauszemes invāzija nav iespējama, bet armijas izsēšanās uz salas ir ierobežota, jo pastāv tikai daži piemēroti izsēšanās punkti. Bez tam, tā būtu spēcīgi nostiprināta, un pat, ja Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija iekļūtu dziļāk sauzemē, tā būtu smaga cīņa starp kalniem un pilsētām, un zaudējumi būtu milzīgi. Neapšaubāmi, Taivānai daudzas militārās bāzes un svarīgākā infrastruktūra nav pasargātas no gaisa uzlidojumiem, taču tai nebūtu iespējas visas iznīcināt, jo daļa ir paslēpta kalnos. ASV admirālis un bijušais Indo-Klusā okeāna pavēlniecības komandieris Filips Deividsons pērn minēja, ka Ķīnas invāzija var notikt tuvāko sešu gadu laikā.

Lai gan nevar izslēgt, tomēr iespēja, ka šogad Pekina mēģinātu iebrukt Taivānā, ir salīdzinoši zema. Vismaz tā iemesla pēc, ka tai ir jāveic secinājumus par Ukrainas konfliktu. Ķīna nevar atļauties tikt izolēta līdzīgi kā Krievijai, jo tas būtu destruktīvi ekonomikas izaugsmei, ko tā ir uzstādījusi kā savu primāro mērķi. Nedz Ķīna ir arī gatava veikt tik sarežģītu gājienu, it īpaši, ja tas draud ar tiešu konfrontāciju pret ASV. Konflikts izskatās neizbēgams, taču demokrātiskajai pasaulei vēl ir laiks izdomāt atturēšanas vai aizsardzības stratēģiju, pirms Ķīna nolemj izpildīt savu misiju un censties atgriezt Taivānu savā “vēsturiskajā zemē”.