Nemelosim pat Ukrainas labā – intervija ar ukraiņu redaktori, kura vairās citēt Arestoviču

Jau kopš kara sākuma "Kyiv Independent" ir viens no galvenajiem informācijas avotiem par notiekošo Ukrainā tiem, kuri nav ielauzījušies ukraiņu mēlē. Ŗudenko vadītais medijs dzima vien pērnruden, turklāt lielā steigā, jo redakcijas kodolu veidoja medija "The Kyiv Post" redakcijas komanda, ko atlaida par pretošanos īpašnieka vēlmei ietekmēt saturu. Karš palīdzēja nesen tapušajam "stārtapam" ar pieredzējušo autoru komandu nodrošināt ievērojamu auditorijas un finansējuma lēcienu, tā žurnālisti kļuvuši par viedokļu līderiem Ukrainas notikumu atspoguļojumā un Rudenko pati nule pabijusi uz ietekmīgā amerikāņu žurnāla "Time" vāka. Citkārt par šādiem panākumiem priecātos, bet tagad vien sāji atzīst: "Par kādu cenu tie nākuši..."

Trausla paskata, bet "ar krampi". Nopietnākām acīm nekā tad, kad Latvijā viesojās pirms kara. Sarunas laikā ik pa brīdim ielūkojas telefonā, kur jauni un jauni paziņojumi zibinās gandrīz vai nepārtraukti. Viena no jaunākajām runātājām mediju biznesa forumā Rīgā.Rudenko izskatās nogurusi, bet piekrīt visām intervijām, ko mediju kolēģi lūdz. Tā viņa īsteno misiju stāstīt par notiekošo Ukrainā ikvienam, kurš ir gatavs klausīties. Intervijā Rudenko dalās ar iekšējiem pārdzīvojumiem un žurnālista darba izaicinājumiem kara apstākļos, arī par to, kāpēc viņas pārstāvētais medijs vairās publicēt par mediju zvaigzni kļuvušā Ukrainas prezidenta biroja vadītāja padomnieka Oleksija Arestoviča izteikumus. Kā šobrīd norit dzīve Kijivā? Kā pierast pie kara? Un kāpēc Rudenko ir pārliecināta, ka pat skarbajos apstākļos vecie tikumi Ukrainā nav mainījušies un rokas berzē veikli darboņi, kuri tīko tikt pie iespējas nozagt kādu daļu no kara postītajai valstij piesolītās "atveseļošanās" naudas?

Ukrainas žurnālisti kopš kara sākuma saņem plašu atbalstu un arī prestižas balvas, bet jūs nesen norādījāt, ka tam ir augsta cena. Kas jums ir šī cena?

Cena ir zaudētas cilvēku dzīvības un viss pārējais, ko Ukraina šobrīd zaudē. Mēs esam ieguvuši daudz uzmanības – arī jūs mani tagad intervējat, Pulicera balvas rīkotāji ir piešķīruši speciālu apbalvojumu Ukrainas žurnālistiem, biju uz "Time" vāka, mūsu žurnālisti ir intervēti dažādos ārzemju medijos un viņu stāsti parasti nonāk to pirmajās lapās. Bet tas nenotiek tāpēc, ka mēs esam spīdoši, tas notiek tāpēc, ka mūsu valstī ir karš.

Es, paldies Dievam, līdz šim neesmu piedzīvojusi tā traģiskākās iespējamās sekas, jo man nav nogalinātu draugu vai ģimenes locekļu, bet simtiem tūkstoši cilvēku Ukrainā to piedzīvo. Līdz ar to, ja man kāds vaicā, kā ir saņemt tik plaša mēroga atzinību, es atbildu, ka tas nav kaut kas tāds, ko varētu svinēt. Piereģistrēju to savā galvā kā atzinību par mūsu paveikto darbu, bet tas nav nekas tāds, par ko būtu gatava atvērt šampanieša pudeli.