Pirms četriem mēnešiem jaunu enerģiju eksistenciālai pretstāvei sakopoja arī Ukraina, tūlītēji iegūstot vairuma pasaules valstu atbalstu. Ukraiņiem Severodoneckā bija smagi zaudējumi un arī Lisičanskas krišana, visticamāk, ir laika jautājums. Savukārt Krievija kopš pilsētas drupās samaļošās invāzijas zaudējusi makdonaldus, automašīnu drošības spilvenus, pēdējos kreditorus un pēc ukraiņu aplēsēm aptuveni 35 000 dzīvā spēka kaujaslaukā, bet turpina kilometru pa kilometram līst uz priekšu.
Hodzenko pirms vairākiem gadiem Donbasa frontē zaudēja tēvu. "Mums galvenais ir cilvēki, tāpēc katrs zaudējums ir sāpīgs. Esmu zaudējis daudz draugu un paziņu," viņš atzīmē. Kad karavīru satiku pirms diviem gadiem Mariupolē, viņam tobrīd bija iedots dažu dienu atvaļinājums. Sākoties visaptverošai invāzijai šī gada 24. februārī, Hodzenko nebija vairs tajos pašos ierakumos vien piecus kilometrus uz austrumiem no lielās Azovas jūras pilsētas, bet tālāk uz ziemeļiem. Cīņās viņa vienība pamazām atkāpusies un, marta sākumā aizveroties Mariupoles aplenkumam, izglābusies no nokļūšanas cilpā.
Krievi lien pa krāsmatām
Mariupoles krišana bija likumsakarīgs, bet morāli smags pavērsiens jaunākās invāzijas gaitā. Tas Krievijai ļāva pārdislocēt būtisku daļu spēku uz pārējo Donbasa fronti, kam iznākums ir nupat pieredzētā Severodoneckas krišana un Lisičanskas lenkšana. Tomēr šie panākumi, lai arī ir faktiski teritoriāli ieguvumi krievu pusei, ir niecīgi iepretim Krievijas pašas izvirzītajiem mērķiem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
