Izzagtā Krievija un apmuļķotā Rietumeiropa. Kas pārsteidzis pat ilggadēju Kremļa mahināciju pētnieku?

Pieredzējušo rumāņu žurnālistu ar dziļo skatienu sastopu pēc tam, kad viņš ar kolēģiem Rīgā novadījis trīs lekcijas pašmāju un starptautiskajiem pētnieciskajiem žurnālistiem. Izskatās saguris, bet labprāt dalās ar novērojumiem, ko pētījumos uzkrājis pats un ko viņam stāstījuši arī ārvalstu kolēģi. Radu Rīgā viesojies vairākkārt, jo arī Latvija ir bijusi gana nozīmīga skrūvīte starptautiskajā organizētās noziedzības un korupcijas mehānismā. Arī šim tematam pievēršamies, tomēr notikumi Ukrainā mūsu sarunas akcentus pārbīda. Cik iedarbīgas ir sankcijas pret neiedomājami bagātiem cilvēkiem, kuri savus aktīvus labi apslēpuši? Kas ir diktatora Vladimira Putina ieroči sakacināto oligarhu savaldīšanai un kā mērīt viņa paša turību? Kā sankciju ierobežotie oligarhi ir pārstrukturējuši savu darbību? Kāpēc Radu neuzticas ar Krievijas ietekmi saistītiem politiķiem un biznesmeņiem, pat ja viņi dievojas, ka pēc 24. februāra vairs neatbalsta Kremļa politiku?

Kad sākās karš Ukrainā, daļā sabiedrības bija naiva cerība, ka rietumu pasaule varētu izrādīt pretsparu, nosakot sāpīgas sankcijas Krievijas elitei. Kāds ir jūsu vērtējums – cik lielā mērā tas izdevās?

Tas ir ļoti sarežgīts jautājums. Turklāt sankcijas var noteikt konkrētiem indivīdiem, piemēram, augsta ešalona varas pārstāvjiem, oligarhiem un kleptokrātiem, vai arī vispārēji – veseliem sektoriem. Problēma ir tā, ka vispārējās sankcijas prasa zināmu laiku, lai to iedarbība būtu jūtama. Un te mēs nonākam pie sankcijām pret konkrētām personām. Bija svarīgi noteikt sankcijas pret ietekmīgiem cilvēkiem vēl pirms kaut kas ir noticis, jo viņiem ir vara. Viņi ir ne tikai daļa no Kremļa politikas, bet ir arī ciešā saskarē ar organizēto noziedzību Krievijā. Tas nozīmē, ka šie cilvēki ir spējīgi noorganizēt arī sankciju apiešanu. Tā, manuprāt, ir atslēga.

Paraudzīsimies uz Irānas piemēru. Pret to tika piemērotas sankcijas jau sen. Tai nebija pieejas starptautiskajiem tirgiem, ārzemju valūtām un tika izsludināts finansiālais džihads. Tas bija brīdis, kad starptautiskie naudas atmazgātāji, kuriem jau bija pieeja rietumu bankām, saskatīja iespēju un devās palīgā Irānai, palīdzot apiet sankcijas apmaiņā pret iespēju pašiem nopelnīt. Tas ir iemesls, kāpēc sankcijas pret Irānu nestrādāja, pat ja tās iedzīvotāji cieta un viņu dzīves līmenis būtiski pazeminājās. Rietumu valdības īsti neapzinājās, kā sankcijas var pielietot stratēģiski, nevis bezjēdzīgi – kad ar tām izdodas trāpīt tikai parastajiem iedzīvotājiem, bet necieš tie, kuriem vajadzētu.