Grandiozu cietokšņu liktenis bieži vien iegrozās tāds, ka lielas kaujas tie nemaz nepiedzīvo un savu funkciju – aizsargāt valsti – nepilda. Zigfrīda līnijā Vācijas rietumos 2. pasaules kara sākumā glabāja kartupeļus, bet tai pretī esošo franču Mažino līniju, kas bija grandiozs nocietinājumu komplekss 450 kilometru garumā, vācieši vienkārši apgāja. Savukārt Liepājas cietoksni, kas cariskajai Krievijā 19. gadsimta beigās izmaksāja 45 miljonus zelta rubļu, 1908. gadā paši krievi daļēji uzspridzināja, jo tas bija zaudējis savu nozīmi. Čehoslovākija pirms 2. pasaules kara trīs gadus cēla milzīgu cietokšņu sistēmu, lai aizsargātos pret nacistisko Vāciju, tomēr visas pūles izrādījās veltas, jo Rietumu lielvalstu nodevības dēļ vācieši nocietinājumus ieņēma bez neviena šāviena.
1930. gadu sākumā Čehoslovākijas valdība saprata, ka būs grūti dzīvot mierā ar tik agresīvu kaimiņu kā nacistiskā Vācija, tādēļ čehu speciālisti devās uz Franciju, kur iepazinās ar Mažino līniju, un 1934. gadā sāka projektēt savas valsts aizsardzības būves. Tolaik vēl valdīja viedoklis, ka pamatīgi betona cietokšņi ir labs līdzeklis pret agresiju.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
