Ukraina ir izcīnījusi svarīgu uzvaru cīņā par Hersonas apgabala rietumu daļu, kuras noslēdzošais punkts bija Krievijas spēku atvilkšana, kas tika pabeigta 11.novembrī, tomēr kaujas operāciju pārtraukšana vai palēnināšanās dažu nākamo mēnešu laikā ir mazticams scenārijs, vēsta ASV domnīca "Institute for the Study of War" (ISW).
Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija apņēmies ieņemt šo teritoriju, jo tā būtu ļāvusi viņam atjaunot iebrukuma centienus no Dņepras upes rietumkrasta. Putins uz Hersonas apgabalu bija nosūtījis ievērojamus Krievijas spēkus, tostarp daudzus atlikušos elites gaisa desantniekus.
Ukrainas panākumi, neskatoties uz šo Krievijas apņēmību un elites vienību nosūtīšanu, daudzējādā ziņā ir vēl iespaidīgāki nekā tās uzvara Harkivas apgabalā septembra vidū.
Kijivas uzvara lielā mērā bija saistīta ar Ukrainas bruņoto spēku inovatīvo ASV nodrošināto HIMARS raķešu sistēmu izmantošanu, lai izjauktu Krievijas piegādes ķēdes. HIMARS munīcija, ko ASV ir atdevušas Ukrainai, nav piemērota tiltu iznīcināšanai — to kaujas galviņas ir pārāk mazas un nav optimizētas šādiem triecieniem. Ukrainas spēki izstrādāja taktiku, lai apietu šo ierobežojumu, veicot vairākus precīzus triecienus pāri Antonovskas tiltam un ceļam, kas stiepās pāri Kahovkas dambim, tādā veidā, lai pārrautu ceļus šķērsvirzienā, padarot tos neizmantojamus, faktiski nesabojājot tiltu infrastruktūru.
Okupanti ceļus centās labot, bet Kijiva turpināja raidīt triecienus, mērķējot uz remonta iekārtām, kā arī uz ceļiem, līdz Krievijas bruņotie spēki padevās. Tie mēģināja būvēt pontonu tiltu tiltu zem Antonovskas tilta kā seku mazināšanas līdzekli, bet ukraiņi uzbruka arī šim plānojumam, liekot krieviem to pamest. Krievijas karaspēks tika atstāts tikai ar baržām. Ukrainas bruņotie spēki uzbruka arī šiem kuģiem, bet šāda sistēma jebkurā gadījumā nebija pietiekama, lai apgādātu 20 000 Krievijas mehanizēto spēku, kas centās noturēt savas pozīcijas upes rietumu krastā.
Bija skaidrs, ka okupanti nespēs aizstāvēt šo teritoriju. 8.oktobrī Krievijas iebrukuma vadīšanu pārņēma Sergejs Surovikins, kurš gandrīz nekavējoties paziņoja par savu nodomu atvilkt spēkus no Hersonas rietumdaļas. Nav skaidrs, vai Putins pilnvaroja Surovikinu pilnībā atteikties no šīs teritorijas tajā laikā, vai arī Surovikinam bija jāturpina darbs, lai pārliecinātu Putinu par to, cik bezcerīgi ir palikt reģionā. Lai nu kā, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu 9. novembrī tikās ar Surovikinu un pavēlēja viņam atvilkt spēkus. Surovikins pavēli izpildīja nekavējoties.
Putins, iespējams, ļāva Surovikinam pamest Hersonas apgabalu ar nosacījumu, ka tiks ieņemts pārējais Doneckas apgabals, izmantojot spēkus, kas tika atvilkti no Hersonas rietumu apgabala, kā arī nesen atbraukušos mobilizētos karavīrus. Šis Ukrainas Aizsardzības Stratēģiju centra priekšsēdētāja novērojums ir, iespējams, visprecīzākais izskaidrojums tam, ka vispirms ap Bakmutu un pēc tam uz dienvidrietumiem ap Vuhledaras apgabalu, atjaunojās Krievijas ofensīvu operāciju intensitāte. Šiem centieniem citādāk ir maza stratēģiskā nozīme. Šīs teritorijas atrodas tālu no operacionāli nozīmīgām vietām, izņemot Bahmutu, un ofensīvas tika veiktas sliktos laikapstākļos ar nepietiekami sagatavotiem mobilizētajiem spēkiem. Surovikins, iespējams, pavēlēja viņiem sākt darbu, lai nopietni apliecinātu savu uzticību un apņemšanos pret Putina pavēlēm, raksta ISW.
Krievijas ofensīvas operācijas Doneckas apgabalā pastiprināsies tuvāko nedēļu laikā, kad ieradīsies papildu mobilizētie karavīri. Ukrainas spēki šajā reģionā būs smagi aplenkti, un Kijivai, ļoti iespējams, nāksies pārgrupēt karaspēku, lai aizstāvētos pret šiem atjaunotajiem Krievijas uzbrukumiem. Iespējams, ka okupanti, neraugoties uz saviem atjaunotajiem pūliņiem, negūs vērā ņemamus panākumus, lai gan viņi varētu laika gaitā ieņemt Bahmutu, bet tas prasītu milzīgas izmaksas. Krievijas mobilizētie karavīri ir nepietiekami apmācīti, slikti aprīkoti un bez motivācijas cīnīties. Viņi nav nonākuši vienotās vienībās, bet lielākoties tiek nosūtīti kā individuālie vai mazu vienību aizstājēji uz tām vienībām, kas ir cīnījušās bez atpūtas deviņus mēnešus, ir cietušas postošus zaudējumus un lielākoties ir demoralizētas.
Krievijas spēki, kas darbojas Doneckas apgabalā, ietver Krievijas bruņoto spēku vienības, mobilizētos spēkus, "Vāgnera grupas" karaspēku, Krievijas brīvprātīgo rezerves formējumus, Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" policijas vienības, Ramzana Kadirova čečenu vienību karavīrus un brīvprātīgo bataljonus. Šim savādajam kaujas spēku sastāvam būs ievērojami mazāk efektīvas kaujas spējas nekā regulārajai līdzīga lieluma vienību grupai. Ir ļoti maz ticams, ka Surovikins spēs to pārveidot par tādu spēku, kas spēj veikt liela mēroga, uzbrūkošu manevru karadarbību.
Kaujas operāciju pārtraukšana vai palēnināšanās dažu nākamo mēnešu laikā ir maz ticams scenārijs. Krievijas spēki nemēģina izveidot un nostiprināt aizsardzības pozīcijas visā frontes līnijā, bet drīzāk atjaunot uzbrukuma pozīcijas Doneckas apgabalā. Ukraiņi, visticamāk, turpinās iesāktās pretuzbrukuma operācijas. Abas puses jau cīnās ļoti nelabvēlīgos laikapstākļos. Tās, visticamāk, nepārtrauks cīņu, kad ziema sasaldēs zemi, jo tas padarīs vieglāku mehanizēto manevru karadarbību. Ir lielāka iespējamība, ka temperatūrai samazinoties, cīņas pieaugs.