Polijas galvaspilsētā Varšavā maz kas ir saglabājies no pirmskara apbūves, 2. pasaules kara laikā vācu okupanti lielāko daļu pilsētas plānveidīgi iznīcināja. Savu artavu vēl pirms kara pielika arī paši poļi, 1920. gadu vidū nojaucot tobrīd augstāko ēku pilsētā – Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāli. Milzīgās celtnes uzspridzināšanu poļi pamatoja ar nevēlēšanos savā pilsētā redzēt krievu imperiālisma simbolu. Līdzīgas idejas pēc Neatkarības kara virmoja arī Latvijā, tomēr līdz kārtīgai jaukšanai tā arī nenonāca.
"Bizantijas kūka"
1893. gadā Krievijā tika izsludināts topošā dievnama projekta konkurss, kurā uzvarēja pazīstamais krievu arhitekts Leontijs Benuā. Katedrāles pamatakmens tika likts 1894. gada 30. augustā, un 1900. gadā celtnieki pabeidza darbu pie katedrāles galvenā korpusa un zvanu torņa. 70 metrus augstais zvanu tornis uzcelšanas brīdī bija Varšavas augstākā celtne. Pēc tam sākās katedrāles celtniecības darbu otrais posms – dievnama interjera iekārtošana.
Interesanti, ka katedrāles būvniecības laikā Varšavas galvenais arhitekts bija latvietis Pēteris Feders (1868–1936), kurš Varšavā nonāca pēc Benuā aicinājuma un piedalījās katedrāles projektēšanā. Tieši Feders un krievu arhitekts Vladimirs Pokrovskis bija tie, kas Benuā ieceri pārveidoja reālā projektā, izstrādājot visu katedrāles konstrukciju. Feders pēc 1. pasaules kara atgriezās Latvijā, piedalījās Latvijas
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
