'Poļu reakcija bija fantastiska.' Kāpēc raķete Polijā neierāva karā NATO?

Skaidrības labad gan jāsaka, ka jau incidenta vakarā, kad sākotnējā informācija liecināja, ka NATO valstī Polijā nogāzusies tieši Krievijas raķete, ne mazāks politiskās un akadēmiskās vides flangs tūlītēji centās atvēsināt ieroču žvadzinātājus, ka tā tās lietas nenotiek vis. Kā arguments tika minēts gan tas, ka to tikai Kremlis vēlas, kā publiski karā zaudēt NATO, ne Ukrainai, gan aspekts, ka šāds pavērsiens Krievijas melu propagandu, kas jau kopš invāzijas sākuma izplata vēsti, ka tā karo pret NATO vai visiem Rietumiem, pārvērstu taustāmā realitātē.

Tomēr vairums norādīja, ka pašos pamatos 5. panta pielietošanai ir konkrēts un atrunāts mehānisms. "Dārgie draugi, nav tādas lietas kā "5. panta iedarbināšana". Tas nenotiek automātiski. Nav lāzera stara, kas atver durvis, kad pieejat pie tām, kā tas ir viesnīcā vai veikalā. 5. pants ir politisks lēmums. Šajā gadījumā 4. panta konsultācijas šķiet piemērotas, kamēr mums nav vairāk faktu," drīz pēc notikušā tvītoja bijušais ASV armijas komandieris Eiropā, atvaļinātais ģenerālleitnants Bens Hodžess. Turklāt Hodžess neslēpj, ka vēlas redzēt aktīvāku Ukrainas bruņošanu un tās uzvaru.

Cita starpā izskanēja viedoklis, ka notikušais esot pārbaudījums Ziemeļatlantijas aliansei – cik ātri reaģēs un ko darīs. Šāds uzstādījums liek domāt, ka NATO 5. pants paredz tūlītēju visu alianses bloka valstu iesaisti un attiecīgi atturēšanās mesties cīņā parāda vājumu vai nevienprātību. Tā gluži nav. NATO dibināšanas dokumenti, kurus parakstījušas visas dalībvalstis, paredz citu kārtību.

Pirmkārt, iniciatīvai jānāk no pašas cietušās alianses valsts. Šajā gadījumā Polija izteica nodomu izmantot NATO dibināšanas dokumentos paredzēto iespēju konsultēties ar visu bloku jeb "iedarbināt 4. pantu". Tūlītēju atbalstu sargāt katru collu vai centimetru sabiedrotā zemes izteica gan Baltijas, gan ASV un citu bloka dalībvalstu militārie un politiskie līderi. Rīcība nesekoja, jo no pašas Polijas lūgums tā arī neizskanēja. Pieļaujot, ka raķete bija ukraiņu, poļi atturējās no plašākām konsultācijām, taču joprojām turpina notikušā izmeklēšanu, kā arī patur iespēju 4. pantā noteiktās tiesības izmantot vēlāk, ja to uzskatīs par vajadzīgu.

"Mēs pieredzējām lielisku koordināciju starp NATO dalībvalstīm un spēku koncentrāciju, īpaši poļu reakcija bija fantastiska," sarunā ar "Delfi" norāda Starptautiskā Stratēģisko studiju institūta (IISS) stratēģijas, tehnoloģiju un ieroču kontroles direktors Viljams Alberks (William Alberque).

Pieredzējušais analītiķis uzsver – sabiedrotie spēja vienoties, ka ir nepieciešams savstarpēji konsultēties, ir jārunā un jāreaģē koordinēti. "Neviens neeskalēja situāciju, neviens pārsteidzīgi nereaģēja. Tas bija piemērs lieliskai situācijas koordinācijai, kuru vadīja šajā incidentā skartā Polija," skaidro Alberks, norādot, ka vienīgi daži politiķi, tostarp Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks, pārsteigušies ar publiskām spekulācijām, ka tā ir Krievijas raķete. "Mēs visi tā domājām, bet viņš, būdams publiska amatpersona, kurā daudzi ieklausās, to pateica," viņš atzīst, vienlaikus uzsverot, ka Pabriks ir viens no "labākajiem ministriem, ar ko sadarbojies".

Alianses dibināšanas dokumentos norādīts, ka situācijā, ja valsts vēlas konsultēties, katra alianses dalībvalsts pati pēc saviem ieskatiem var norādīt, vai tā notikušo uzskata par partnera teritoriālās integritātes, politiskās neatkarības vai drošības apdraudējumu. Šāda konsultācija ir arī neizlaižams starpposms starp jebkuru incidentu un 5. pantā paredzētā mehānisma izmantošanu.

Līdzīgi kā konsultāciju laikā, katra valsts ir tiesīga izteikt savu viedokli par notikušo, arī 5. panta "iedarbināšana" ir politisks lēmums, turklāt neparedz, ka visas alianses valstis ar visu savu militāro spēku metīsies kaujas laukā. Alberks norāda, ka arī ANO 51. paragrāfs nosaka, ka katrai valstij ir tiesības uz pašaizsardzību jeb rīkoties, lai aizsargātos gadījumā, ja notiek bruņots uzbrukums no valsts vai nevalstiska aktora puses. "Šajā ziņā ir iespējams konsultēties, gluži kā tas teikts NATO 4. paragrāfā, bet tas nav obligāti. Ja ir pārliecība, ka uzbrukums bijis tīšs, un visi sabiedrotie tam piekrīt, nekas vairāk nav vajadzīgs," viņš skaidro.

Alianses dibināšanas dokumenti paredz, ka bloka valstis asistēs, sniedzot tādu palīdzību, kādu tās uzskatīs par nepieciešamu. Lai gan lielākoties tiek sagaidīts, ka šī palīdzība galvenokārt ir militāra, tā var būt arī ekonomiska un politiska.

"4. paragrāfs nenozīmē tikai konsultācijas, kas arī plašākai sabiedrībai var nešķist gana nopietni. Tas dalībvalstīm ir politisks pienākums rīkoties koordinēti, lai atbildētu draudiem. Tās nav tikai sarunas, bet var ietvert arī militāra līmeņa rīcību – gan dažādas aktivitātes, gan klātbūtni. Tas ir ļoti spēcīgs politikas instruments, kas ietver ne tikai sabiedroto atbalstu, bet arī atturēšanas mehānisma elementus," telefonsarunā skaidro Polijas Ārpolitikas institūta (PISM) Starptautiskās drošības programmas vecākais analītiķis Voicehs Lorencs (Wojciech Lorenz).

Kopš Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 1949. gadā 4. pants ir "iedarbināts" kopumā septiņas reizes. Pēdējoreiz tas notika šī gada 24. februārī, kad Baltijas un Centrāleiropas valstis vēlējās apspriesties par nule notikušo Krievijas invāziju Ukrainā. Cita starpā Polija 4. pantu aktivizēja pēc Krimas aneksijas 2014. gadā, kā rezultātā NATO sabiedrotie palielināja klātbūtni Polijā.

Savukārt pēdējās desmitgadēs visbiežāk 4. pantā paredzētās konsultācijas vēlējusies Turcija, tostarp pēdējoreiz 2020. gada rudenī, kad Bašara al Asada spēki nogalināja 33 turku karavīrus. Turcija konsultējās arī pirms desmit gadiem – 2012. gadā, spēkā pieaugot pilsoņkaram un Sīrijas armijas pierobežu aktivitātēm, kuru laikā tika nogalināti Turcijas civiliedzīvotāji, kā arī notriekta militārā lidmašīna "F4", turki lūdza alianses militāru palīdzību, ko saņēma pretgaisa aizsardzības sistēmu "Patriot" formā. Pretēji uzskatiem, ka katrai alianses dalībvalstij šādos gadījumos ir pilnā mērā jāiesaistās, NATO koordinētas kopējās rīcības ietvaros palīdzību bloka valstis sniedz katra pati pēc savām iespējām un ieskatiem. Piemēram, minētās "Patriot" sistēmas Turcijai piegādāja trīs valstis, kuru rīcībā tās ir, – ASV, Nīderlande un Vācija.

Arī NATO 5. panta "iedarbināšana" ir viens no scenārijiem pēc šādām konsultācijām. Alianse šo gadījumu piemērojusi tikai vienreiz tās pastāvēšanas vēsturē – pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem. Arī šajā gadījumā katra bloka valsts misijās Afganistānā iesaistījās pēc saviem ieskatiem.

Līdz ar diviem raķetes sprādzienā bojā gājušajiem šogad Krievijas sāktā kara dēļ miruši jau vismaz trīs poļi. Pirmais bija ārzemju leģiona rindās karojošais brīvās cīņas meistars Tomašs Valeneks. Viņa vārds nesen tika iekļauts jau simt ārvalstu leģiona rindās kritušo vidū. Krievijas vestajā karā Ukrainā krīt arī gruzīni, baltkrievi, amerikāņi, francūži, itāļi, kā arī citu NATO un blokā neietilpstošu valstu pilsoņi. Tomēr visvairāk krīt ukraiņi. Turklāt ne tikai frontē, bet lielā skaitā arī savās mājās, ceļā uz darbu vai slēptuvē. Kopumā tūkstošiem eiropiešu mirst krievu raķešu uzbrukumos, artilērijas apšaudēs un, kā liecina atrastie upuri Bučā, Izjumā un Hersonas apkārtnē, arī no tuva attāluma šāvieniem mugurā.

Polijas incidents nav arī pirmais, kad kaut kas Krievijas sāktā kara dēļ burtiski nokrīt ārpus "kara zonas". Nupat jau otrreiz ukraiņu pretgaisa aizsardzības notriektas krievu raķetes fragmenti nogāzās Moldovā. Oktobra izskaņā tas notika ziemeļu pierobežas ciemā Naslavčā, bet šonedēļ raķetes daļas policija uzgāja augļu dārzā pierobežā esošajā Bričenu pilsētā. Šie gadījumi neizpelnījās ne tuvu tik lielu uzmanību, kas galvenokārt skaidrojams ar to, ka Moldova ir maza un NATO blokā neietilpstoša valsts. Turklāt Moldova, visticamāk, arī bija un ir Krievijas īstenotās invāzijas plānotāju tālejošāks mērķis, kas to daudzu politisko vērotāju prātos jau ievietojis "kara zonā".

Brīnumainā kārtā bez upuriem izpalika arī incidents, bruņotam padomju laiku dronam nokrītot NATO dalībvalsts Horvātijas galvaspilsētā neilgi pēc kara sākuma. Zagrebā 10. marta vēlā vakarā nogāzās novērošanas drons "Tupolev" Tu-141 "Striž". Tas nesis arī aviācijas bumbu "OFAB-100-120", kas, kā vēlāk atklāja izmeklēšana, gan neesot saturējusi sprāgstvielas. Arī šī incidenta izmeklēšana joprojām turpinās, un puslīdz droši tiek apgalvots vienīgi tas, ka šādi funkcionāli mazvērtīgi, bet joprojām potenciāli bīstami bezpilota lidaparāti ir gan Krievijas, gan Ukrainas rīcībā.

PISM analītiķis Lorencs sarunā ar "Delfi" arī norāda, ka 5. pantu "vajadzētu paturēt tikai tiem īpašajiem gadījumiem, kad dalībvalstij ir draudi, ar kuriem tā nevar tikt galā viena". Viņš skaidro, ka tajā brīdī, kad mēs piedzīvotu pilna mēroga uzbrukumu, visi veiktie sagatavošanās darbi, plānošana, spēku dislokācija ļautu NATO blokam tūlītēji atbildēt lielā mērogā. "Šis instruments ir paredzēts gadījumiem, kad mēs piedzīvojam pilna mēroga militāro uzbrukumu, piemēram, ja trīs bruņoto spēku divīzijas uzsāktu uzbrukuma operāciju kādai no Baltijas valstīm. Šādā brīdī tiktu iedarbināts 5. pants un sākta pilna mēroga militārā operācija," norāda Lorencs.

Līdzšinējie incidenti nav atzīti par gana nopietniem, lai Ziemeļatlantijas alianse iesaistītos cīņā lielākā mērā, nekā prasa atbalsts Ukrainai tās centienos. Turklāt pēdējais gadījums iezīmē arī pašas Polijas briedumu, raksta "Politico". Medijs norāda, ka Brisele kopumā bijusi bažīga par Polijas reakciju, jo tās nepatika pret visu krievisko un neuzticēšanās Maskavai ir labi zināma. Lai gan paaugstināja Bruņoto spēku gatavības līmeni, Varšava iztika bez skaļiem paziņojumiem, pirms nav skaidras situācijas detaļas. "Mieru radījis fakts, kuru lielākā daļa Eiropas ir palaidusi garām: Polijai, neapšaubāmi, ir labākā armija Eiropā. Un tā tikai kļūs spēcīgāka," raksta "Politico", ieskicējot nesenus un vēl plānotus līgumus par bruņojuma iegādi.

Lorencs uzsver vēl citu būtisku aspektu, kāpēc pārsteigties šādos jautājumos nedrīkst. "Ir svarīgi potenciālajam ienaidniekam vai uzbrucējam neradīt skaidrību, kas tieši nepieciešams 5. panta izmantošanai un kāda līmeņa atbilde gaidāma. Ienaidniekam nav jāzina, kā tieši var pārbaudīt NATO uzticamību. Tas var izraisīt provokācijas," viņš skaidro.

Citiem vārdiem – NATO panti ir spēcīgs politiskais instruments potenciālā ienaidnieka atturēšanai no uzbrukuma. Šos galējos instrumentus nevar "iedarbināt" vienpusēji atsevišķas valstis bez citu piekrišanas, bet brīdī, kad par draudiem nav šaubu un panti tomēr tiek "iedarbināti", tas jau ir apliecinājums, ka visas bloka valstis ir pārliecinātas par tiešu apdraudējumu un apņēmības pilnas to novērst.

Projektu "Pētnieciskās žurnālistikas un faktu pārbaudes stiprināšana "Delfi" redakcijā" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls "Delfi". #SIF_MAF2022