Staļins ar triecienu pa Angliju 1954. gadā gatavojās sākt kodolkaru, izpētījis vēsturnieks

Aleksandrs Goguns šajā sarakstā ir jaunākais un nav tik zināms, tomēr viņa pētnieciskā tēma ir ne mazāk svarīga. Goguns pievērsies tam, ko pilnībā noliedz tā dēvētie Krievijas oficiālie vēsturnieki un kas līdz šim gandrīz nekad nav pētīts: kā Josifs Staļins gatavojās Trešajam pasaules karam, kam bija jākļūst par lielu kodolkaru. Viņš arī nesen piedalījās podkāstā ar tēmu "Staļina apokalipse. Trešais pasaules karš".

Kā vēsturnieks esat strādājis pie tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās: ukraiņu nacionālistu līdera Stepana Banderas dzīve, kā arī sarkano partizānu noziegumi Ukrainā Otrā pasaules kara laikā. Padomju vēsture pret partizāniem attiecās kā pret atriebējiem, kas nāca no cilvēku vidus un atriebās vāciešiem par viņu noziegumiem. Jūs uzskatāt, ka tas tā nemaz nebija.

Padomju partizāni varēja būt tautas pārstāvji tādā pašā mērā, kādā padomju iekārta bija tautai tuva. Mūsdienu izpratnē tas bija sava veida "specnazs" (sākotnēji padomju specvienības – red.). Padomju partizānu kustību organizēja partijas organizācijas, Sarkanās armijas vadība un NKVD, un tai bija jārīkojas pēc viņu pavēlēm, tādā ziņā viņi nebija nemiernieki vai pretošanās cīnītāji kā citās Eiropas valstīs. 

Mūsu iztēlē "specnazs" ir elite, bet padomju vadība nekad necīnījās ar gudrību, bet gan ar daudzskaitlīgumu. Tādējādi viņu zemā kvalifikācija bija masveidības rezultāts. Padomju režīms uzskatīja – ja partizānu būs vairāki simti tūkstošu, tie pretiniekam nodarīs lielāku kaitējumu.

Sarkano partizānu rīcību var salīdzināt ar tām šausmām, kas šobrīd notiek Ukrainā. Vai Krievijas spēki apzināti atkārto to, kas tika darīts Staļina laikā, vai tā ir sakritība un mēs drīzāk meklējam analoģijas ar vēsturi?

Uzskatu, ka Krievijas vadītāji ļoti labi zina vēsturi un apzināti atkārto Staļina laika pieredzi. Bet es kā vēsturnieks saku, ka, manuprāt, Bučā neatkārtojās sarkano partizānu paveiktais, bet gan tas, ko sarkanarmieši izdarīja Vācijas pilsētā Nemmersdorfā 1944. gadā. Tā bija viena no pirmajām Vācijas pilsētām, ko ieņēma padomju armija, un Sarkanā armija sāka nogalināt vietējos iedzīvotājus. Pēc kāda laika vācieši atguva Nemmersdorfu, un vācu propaganda parādīja šīs zvērības visā Vācijā. Tas bija tik šausmīgi, ka viņiem pat nevajadzēja melot vai kaut ko izdomāt. No vienas puses, tas stiprināja Vācijas pretestību Sarkanajai armijai, no otras puses, tas, ka cilvēki lielā skaitā bēga no Sarkanās armijas, vēlāk Polijai un Padomju Savienībai palīdzēja integrēt lielas Vācijas teritorijas.