Punktu pa punktam: Ar kādiem argumentiem Krievija šogad maldina baltiešus  (1)

Ziemas mēnešos prokremlisko vietņu uzmanība tika vērsta uz jau ilgstoši izmantoto vēstījumu par Baltijas valstu ekonomisko un politisko lejupslīdi un valdošās varas tuvredzību, tiesa, pasniedzot to gaismā, kas kļuvusi populāra kopš pagājušā gada 24. februāra. Tiek piesaukti dažādi statistikas rādītāji, lai ilustrētu mūsu reģiona ekonomiskās nedienas, galvenokārt patēriņa preču cenu pieaugumu un inflācijas rādītājus. Taču tas netiek veikts ar mērķi analizēt datus, bet gan izvirzīt politiski pielādētus pieņēmumus par mums un mūsu sabiedrotajiem. Proti, tiek mēģināts skaidrot, ka Baltijas valstīm kā Eiropas Savienības dalībvalstīm pienāktos savu sabiedroto ekonomiskais atbalsts, bet, kā uzsver autori, nedz Eiropas Savienība, nedz ASV mums pat negrasoties palīdzēt. Kā piemērs tam tiek piesaukts "Rail Baltica" projekts, kura mērķis ir izveidot dzelzceļa savienojumu no Baltijas valstīm līdz Centrāleiropai. Vienlaikus gan tiek apšaubīta projekta, un līdz ar to finansējuma, jēga, jo dzelzceļš vairs netikšot izmantots Krievijā ražoto preču pārvietošanai, attiecīgi atklāts esot jautājums par to, vai projekts vispār atmaksāšoties.¹ Un uz šī pamata tiek izvirzīts pieņēmums, ka Eiropas Savienība neesot nedz gatava, nedz ieinteresēta sniegt finansiālu atbalstu Baltijas valstīm, jo mūsu reģions esot vien vieta, kur lielajām valstīm gūt resursus sev, nevis attīstīt sev konkurenci. Turklāt tam tiek piesaistīts vēl viens vēstījums – par vispārējo krīzi Eiropas Savienībā, proti, ekonomiskās saites ar Krieviju esot sarautas, neesot iekšējas vienotības un sabiedrības esot neapmierinātas ar Ukrainas finansiālu atbalstīšanu. Pieaicinātā eksperta redzējumā, tas vispār rosināšot vēl lielākus šķēlumus dalībvalstīs, kas mudināšot individuālas valstis pārskatīt attiecības ar Krieviju. Taču starp šādām valstīm nebūšot Baltijas valstis, kuras allaž liekot likmes uz rusofobisku politiku. Tas arī tieši tiek minēts kā galvenais visu nelaimju cēlonis – Baltijas valstu centieni ierobežot Krieviju un piemērot pret to sankcijas.²

Tas tiek turpināts arī caur citām publikācijām, kurās tiek mēģināts iestāstīt, ka Baltijas valstu kā rusofobiskā cerbera loma esot tikai pieaugusi, pašai Krievijai iebrūkot Ukrainā. Prokremlisko vietņu redzējumā, Baltijas valstis starptautiskajā politikā pildot ļoti specifisku lomu, proti, mūsu galvenais uzdevums esot nošķirt Krieviju no pārējās Eiropas ASV interesēs, lai nepieļautu Krievijas satuvināšanos ar Vāciju, Franciju un Itāliju tiktāl, ka tās kopīgiem spēkiem varētu konkurēt ar ASV ekonomisko varu.³ Tāpēc kopš pagājušā gada 24. februāra mūsu uzdevums esot daudz "riet", lai Krieviju nomelnotu un izjauktu tās attiecības ar pārējām Rietumeiropas valstīm. Īsāk sakot, Baltijas valstis pastāvot vien tikai tam, lai nolaistu Krievijas asinis un iespējami vairāk traucētu tai eksistēt. Lai demonstrētu Baltijas reģiona pakļautību ārzemju kungiem, tiek spekulēts, ka mūsu reģions tiekot gatavots kā iespējamā nākamā fronte karā pret Krieviju gadījumā, ja Ukraina neizturēšot.⁴ Autori norāda, ka šī problēma netikšot risināta tik "delikāti", cik tā tiekot risināta Ukrainā, un Krievija šo "problēmu" atrisināšot vien trīs dienu laikā.⁵

Taču atšķirībā no iepriekšējiem gadiem prokremliskā dezinformācija ir spiesta rēķināties ar attieksmes maiņu rietumvalstīs, kur vislabākais piemērs Krievijas "paveiktajam" ir Vācijas reakcija. Attiecīgi, prokremlisko vietņu redzējumā, rusofobijas "vīruss" no Baltijas valstīm kā izmēģinājuma trusīšiem esot pārmeties pat uz Vāciju. Tā faktiski tiek apsūdzēta Baltijas valstu pieredzes atkārtošanā, proti, "veselā saprāta" un ekonomiskās izaugsmes perspektīvas zaudēšanā rusofobijas vārdā, atsakoties no lētajiem Krievijas resursiem un pārejot uz citiem enerģijas avotiem un piegādātājiem. Turklāt, un tas, neapšaubāmi, izraisa neizpratni prokremliskajās vietnēs, Vācijā izskanējusi iecere slēgto akmeņogļu spēkstacijām atvēlētos līdzekļus pārvirzīt aizsardzības budžetam, kas tiek izmantots kā piemērs tam, ka rusofobija esot svarīgāka par dekarbonizāciju.⁶ No tā tiek izdarīts secinājums, ka Vācija, tuvredzīgi ejot Baltijas valstu pēdās, faktiski sākot žņaugt savu ekonomiku, mazinot industriju konkurētspēju un pakļaujot uzņēmējus bankrota riskam laikā, kad Krievijas lētie energoresursi esot aizsniedzamā attālumā. Būtiski, ka visus šos vēstījumus caurauž viens patiesais "vaininieks" – ASV, proti, visi šie it kā tuvredzīgie lēmumi tiekot pieņemti ASV interesēs un faktiski tieši veicinot ASV kundzības nostiprināšanos. Par to Eiropas valstīm esot jāmaksā augsta cena, kas esot pretrunā ar jebkādu loģiku.

Taču attiecībā uz NATO vēstījumu saturs ir krietni agresīvāks un konkrētāks. Eksperti tiecas norādīt, ka NATO eksistences mērķis pašlaik esot Krievijas iznīcināšana, par ko netieši liecinot arī apsvērums, ka NATO par savas darbības sfēru uzskatot ne tikai dalībvalstu suverēnās teritorijas, bet gan visu pasauli.⁷ Tāpat NATO agresīvos nodomus apliecinot tendence ignorēt Krievijas rūpes un vajadzības, piemēram, atsaucoties uz Maskavas daudzkārtējiem aizrādījumiem ASV par to militārās infrastruktūras un kaujas darbību (!) izvēršanu ne tikai Ukrainā, bet arī citās bijušajās "padomju teritorijās". Tāpēc Krievija jau 2021. gada nogalē piedāvājusi ASV slēgt vienošanos par savstarpējās drošības nodrošināšanu, taču šī iniciatīva neesot sasniegusi dzirdīgas ausis, kā rezultātā sācies pašreizējais konflikts. Lai aizsargātu Krieviju, tiek piedāvāts ne tikai sniegt konkrētu atbildi ASV, turpinot Krievijas bruņoto spēku modernizāciju, bet arī spert konkrētus soļus, piemēram, iznīcinot piegādes ceļus, pa kuriem Ukrainai tiek piegādāts rietumvalstu bruņojums. Tiesa, arī šajā kontekstā tiek uzsvērts, ka patiesais antikrieviskās politikas iemesls esot tieši ASV centieni izsmelt Krievijas resursus un to faktiski nospiest uz ceļiem.⁸ Šī pati ideja tiek uzsvērta arī kontekstā ar rietumvalstu militāro atbalstu Ukrainai, proti, NATO, piepumpējot Ukrainu ar savu bruņojumu, apzinoties, ka Ukrainas sakāve nozīmēšot NATO sakāvi. Līdz ar to saskaņā ar šo loģiku NATO esot gatava cīnīties līdz pēdējam ukrainim.⁹ No tā gan tiek izdarīts visnotaļ pozitīvs secinājums, proti, "demilitarizēta" tiekot ne tikai Ukraina, bet arī NATO, kuras ieroču un munīcijas noliktavas tiekot strauji iztukšotas.¹⁰

Prokremlisko vietņu ieskatā, Baltijas valstīm esot raksturīga rusofobija ne tikai ārpolitikā, bet arī iekšpolitikā, ko pierādot valstīs notiekošās izmeklēšanas pret citādi domājošām personām. Visās trijās Baltijas valstīs ir identificēti gadījumi, kad dažādas personas esot izrādījušas drosmi, nav vairījušās sadarboties ar Krieviju un brīvi paudušas viedokli par situāciju savā mītnes valstī. Uz to nacionālo valstu drošības dienesti reaģējuši asi, taču nacionālās drošības argumenti esot vien miglas pūšana acīs. Autori uzskata, ka valstu politiskās vadības skaidri saprotot savu režīmu politisko nestabilitāti un iebiedēšanas nolūkos rīkojot izrēķināšanos ar "citādi domājošajiem", lai saglabātu varu un tiktu galā ar politiski neizdevīgajiem. Vēstījumu pastiprināt palīdz arī Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka – sacīdama, ka Baltijas valstīs esot redzama vēlme atriebties.¹¹ Citādi domājošo vajāšana tiek pārmesta pat Vācijai, kura nodarbojoties ar politiski motivētām izmeklēšanām tikai tāpēc, ka esot cilvēki, kuri gatavi neiet vienā solī ar oficiālo nostāju. Protams, tiek vilktas paralēles ar Vācijas vēsturi no Otrā pasaules kara laikiem, vedinot domāt, ka Vācijas pašreizējā rīcība esot pielīdzināma pagātnei. Tāpat arī Francijai tiek piedēvēta savu pilsoņu vajāšana vien tā iemesla dēļ, ka atsevišķi cilvēki esot gatavi neklusēt.¹²

Būtiski, ka no tā tiek izdarīts tālejošs secinājums, proti, demokrātijas rietumvalstīs nemaz neesot un iepriekšminētie piemēri it kā parādot, cik dzīva un vērtīga vārda brīvība patiesībā esot. Rietumeiropa tiek pielīdzināta informatīvai koncentrācijas nometnei, kuras vadītāji karā pret Krieviju esot gatavi piekopt pašas nekrietnākās metodes. Un tas, autoru redzējumā, neapšaubāmi apliecinot, ka demokrātija, kā arī vārda un domas brīvība esot vien tukši vārdi bez reāla seguma.

Visi šie vēstījumi noklāj salīdzinoši plašu tēmu spektru, taču tiek virzīti kopēja mērķa vārdā, līdz ar to faktiski ir uzskatāmi par savstarpēji papildinošiem, lai gan dezinformācijas vēstījumi kopumā nereti ir tiešā pretrunā viens ar otru. Arguments par visaptverošo un Baltijas valstīm it kā tik raksturīgo rusofobiju darbojas vairākos līmeņos. Pirmkārt un galvenokārt, rusofobija kā ideja, neapšaubāmi, raisa tūlītējas negatīvas emocijas ikvienai personai, kura sevi jebkādā veidā saista ar Krieviju, un caur to Kremlis tiecas radīt un pamatot apdraudējuma sajūtu. Saprotams, Kremlis sevi uzskata par visu zemju krievu "tautiešu" aizstāvi, līdz ar to tiek veidota vienkārša loģiska konstrukcija, proti, ka noteiktai sabiedrības daļai tiekot liegta pašcieņa tās visabstraktākajā izpratnē un Krievija esot vienīgā, kas spētu tai pretdarboties, līdz ar to nepieciešams uzturēt ciešus kontaktus ar Krieviju. Problēmas pamatā ir apsvērums, ka Krievija fundamentālā līmenī nav ieinteresēta sabiedrības integrācijas procesos Baltijas valstīs, jo tie draud mazināt cilvēku pašidentificēšanos ar Krieviju. Savukārt ikkatrs, kurš jebkādā mērā identificē sevi ar Krieviju, Kremļa redzējumā. ir politiskās ietekmes rīks citu valstu politiskajai ietekmēšanai. Tāpēc Krievijas nolūkos ir uzburt vispārēja apdraudējuma sajūtu, lai sētu savstarpēju neuzticēšanos, kas kavētu jebkāda veida saliedēšanos, kas savukārt vājinātu Krievijas spējas iejaukties suverēnu valstu iekšlietās. Otrkārt, pārmetumi it kā pastāvošā rusofobijā ir daļa no Krievijas centieniem to pielīdzināt cilvēktiesību pārkāpumiem, kam attiecīgi būtu jāizraisa plaša starptautiska reakcija. Cilvēktiesības ir universālas un nebeidzas pie valstu politiskajām robežām, un caur to Kremlis cer celt neslavu Latvijai un Rietumu pasaulei kopumā. Paralēli tas ļauj iekšpolitiskus jautājumus – par izglītību valsts valodā vai izmeklēšanu par Kremļa agresijas iespējamu attaisnošanu un starptautisko sankciju pārkāpšanu – pacelt starptautiskā gaismā, lai Krievija jau kā visu "tautiešu" aizstāve varētu iejaukties suverēnu valstu iekšlietās. Piemēram, daļa no šādas prakses ir Krievijas mēģinājumi virzīt ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par rusofobijas nosodīšanu, pieprasot valstis ievērot cilvēktiesības, kas Kremļa valodā nozīmē pārstāt pretoties Krievijas ietekmei. Vērts piemetināt, ka šādu pārmetumu raidīšana Vācijas un Francijas virzienā gan nav ierasta parādība, taču papildina nākamo tendenci.

Treškārt, apzināta un tendencioza cilvēktiesību jautājumu izcelšana veido pamatu Kremļa argumentācijai par to, ka demokrātijās dzīve nebūt nav labāka un to postulētās vērtības – vārda un domas brīvība, tai skaitā arī attiecībā uz medijiem, un privātās telpas neaizskaramība – esot vien tukši vārdi. Iemesls ir autoritāru režīmu nepieciešamība pašiem sevi attaisnot un leģitimizēt, it īpaši kopš pagājušā gada notikumiem, kuru dēļ Krievijas atbalstītājiem var rasties šaubas par pastāvošās varas lietderību un kompetenci. Kremlis tiecas nomelnot demokrātijas un kropļot to darbības principus, lai mazinātu to pievilcību, tā rūpējoties par sava režīma stabilitāti. Tas palīdz arī diskreditēt demokrātijas atbalstītājus, jo, vadoties pēc šīs loģikas, viņi kļūst par līdzzinātājiem. Un tam pretī Kremlim tīk apgalvot par savu ieguldījumu dažādu vērtību un principu saglabāšanā, tā it kā cenšoties sniegt atbildi demokrātijām. Papildus tam, raugoties ilgtermiņā, Kremlis tā cenšas mazināt uzticēšanos demokrātijai, lai atbalstītu tādus vietējos politiķus, kuri "sakārtotu" visas problēmas un iestātos par samiernieciskām attiecībām ar Krieviju.

Starptautiskā līmenī Krievijas informatīvajā arsenālā bieži tiek izmantots iegansts, ko labi ilustrē Krievijas pārmetumi NATO, proti, par NATO paplašināšanos, un Krievijas piedāvātās "vienošanās" projekts 2021. gada nogalē, kas it kā apliecinot NATO, galvenokārt ASV, vienaldzību pret Krievijas interesēm. Taču jau šajā loģikā tiek skaidri parādīts mūsdienu Krievijas domāšanas veids, proti, jautājumi par – lai arī mazu, taču suverēnu – valstu drošību nez kāpēc būtu jārisina starp Krieviju un ASV viens pret vienu. NATO un ES paplašināšanās notika, suverēnām valstīm brīvprātīgi pievienojoties spēcīgiem militāriem un ekonomiskiem blokiem. Krievija to, saprotams, uzskata par savu interešu neievērošanu, taču vietā ir pretjautājumi par to, kādas tad tieši ir Krievijas intereses šeit un kāpēc vesela virkne Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu ir izvēlējusies dalību NATO. Līdzīgi arī Krievijas "vienošanās" projekts par militārajām garantijām faktiski bija Krievijas ultimāts, kura pieņemšana nozīmētu NATO kā institūcijas nāvi un atstātu veselu reģionu, tostarp Latviju, reāla apdraudējuma priekšā.

Šāda loģikas ķēdīte, lai arī izolēti, taču ilustrē prokremliskās dezinformācijas un arī Kremļa loģiku publiskajā telpā, proti, vainīgs allaž esot kāds cits un nekas no notiekošā neesot Krievijas atbildība. Nebūt nav pārsteidzoši, ka par galveno grēkāzi tiek padarītas ASV, kurām tiek piedēvētas plašas spējas kontrolēt vesela kontinenta rīcību. Tādā veidā Kremlis mēģina proaktīvi izvairīties no jebkādas kritikas, piemēram, jautājumā par tam piemērotajām sankcijām un pat par ilgstoši tik samiernieciski noskaņotu valstu kā Vācija pozīcijas maiņu. Notiekošais esot nevis pašas Krievijas "nopelns", bet gan kārtējā sazvērestība, ko vadot ASV Krievijas pazemošanas nolūkā. Tiesa, reizumis sazvērestību veicot Brisele. Bet vēl citkārt pret Krieviju vērstajām aktivitātēm toni uzdodot Baltijas valstis kopā vai kāda no tām individuāli. Šeit arī neviļus tiek izmantota ideja par it kā pastāvošo abpusējo izdevīgumu, sadarbojoties ar Krieviju. Tā ir sabiedriskās domas ietekmēšanas kampaņa, mēģinot izgaismot pašreizējo situāciju iespējami dramatiskākā gaismā, apelējot pie globālas sazvērestības, kas notiekot pretēji veselajam saprātam, jo jau atkal Krievijas mērķis ir attiecību pārskatīšana ar rietumvalstīm.

Un šī tendence meklēt un mēģināt pierādīt sazvērestības arī tiek izmantota Baltijas valstu diskreditēšanai. Reizi pa reizei vainojot kādu rietumvalstu galvaspilsētu pie it kā tuvredzīgiem lēmumiem, Kremlis tiecas ilustrēt mūsu nepastāvību un atrašanos atkarīgā pozīcijā. No šīs loģikas izriet, ka mēs, būdami vasaļi, esam spiesti sekot kungu tuvredzīgajai un rusofobiskajai politikai un ciest smagus zaudējumus bez jebkādas palīdzības, lai gan daudz izdevīgāk būtu mums ņemt likteni savās rokās jeb sadarboties ar Krieviju pragmatiski. Jāatzīst, ka šis pēdējais punkts prokremliskajā dezinformācijā nav stabils, jo nereti par galvenajiem rusofobiem tiek uzskatītas tieši Baltijas valstis.

1 un 2 Илья Круглей, "Расплата за "изоляцию" России: как сегодня живет Прибалтика", Baltnews, skat.10.03.2023,https://baltnews.com/v-mire/20221219/1025828295/Rasplata-za-izolyatsiyu-Rossii-kak-segodnya-zhivet-Pribaltika.html
3 Влада Вуттман, "Прибалтика – одноразовый материал, который нужен Западу, чтобы обескровить Россию", Baltnews, skat. 10.03.2023., https://baltnews.com/nato-v-pribaltike/20230108/1025809277/Pribaltika--odnorazovyy-material-kotoryy-nuzhen-Zapadu-chtoby-obeskrovit-Rossiyu.html
4 Евгений Коренев, "Пушки вместо масла: НАТО продолжает ускоренно вооружать Прибалтику", Rubaltic, skat. 13.03.2023., https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/20230123-pushki-vmesto-masla-nato-prodolzhaet-uskorenno-vooruzhat-pribaltiku/
5 Влада Вуттман, "Прибалтика – одноразовый материал, который нужен Западу, чтобы обескровить Россию", Baltnews, skat. 10.03.2023., https://baltnews.com/nato-v-pribaltike/20230108/1025809277/Pribaltika--odnorazovyy-material-kotoryy-nuzhen-Zapadu-chtoby-obeskrovit-Rossiyu.html
6 Илья Круглей, "Плохой пример для экономики: Германия идет по стопам Балтии", Baltnews, skat. 13.03.2023., https://baltnews.com/v-mire/20230213/1025875730/Plokhoy-primer-dlya-ekonomiki-Germaniya-idet-po-stopam-Baltii.html
7 un 8 Анна Кузнецова, "Воевать не числом, а уменьем. Почему Россия защищает себя от НАТО", Baltnews, skat. 13.03.2023., https://baltnews.com/Russia_West/20230203/1025865891/Voevat-ne-chislom-a-umenem-Pochemu-Rossiya-zaschischaet-sebya-ot-NATO.html
9 Валерий Мацевич, ""Закончатся" украинцы – кончится война", Stoletiye, skat. 13.03.2023., https://www.stoletie.ru/tekuschiiy_moment/zakonchatsa_ukraincy__konchitsa_vojna_953.htm
10 Александр Буртасов, "НАТО демилитаризирует сам себя на Украине", Baltnews, skat. 13.03.2023., https://baltnews.com/Russia_West/20230125/1025858717/NATO-demilitariziruet-sam-sebya-na-Ukraine.html
11 Антанас Сакалаускас, "В Прибалтике никогда не откажутся от желания избавиться от инакомыслящих", Baltnews, skat. 13.03.2023., https://baltnews.com/Russkie-Pribaltiki/20221222/1025833189/V-Pribaltike-nikogda-ne-otkazhutsya-ot-zhelaniya-izbavitsya-ot-inakomyslyaschikh.html
12 Михаил Кузнецов, "Черная матрица. Как Европа превратилась в концлагерь для журналистов", skat. 13.03.2023., https://baltnews.com/svoboda-slova/20230123/1025855707/Chernaya-matritsa-Kak-Evropa-prevratilas-v-kontslager-dlya-zhurnalistov.html

Faktu pārbaudi līdzfinansē Eiropas Digitālo mediju observatorija (EDMO). "Delfi" ir EDMO ietvaros radītā Baltijas Iesaistes centra cīņai pret informācijas traucējumiem (BECID) līdzdibinātājs.