Foto: Shutterstock
Dažiem vēl spilgti atmiņā palikuši padomju laiki, kad veikalu plaukti bija izslaucīti un labāku gaļas gabalu varēja dabūt tikai tad, ja bija sakari jeb, citiem vārdiem sakot, blats. Un ko lai dara parastie cilvēki? Parastie cilvēki atrada veidu, kā "izsist" to, kas viņiem visvairāk vajadzīgs. Par sūdzēšanās kultūru kaimiņvalstī Lietuvā stāsta vēsturniece, publiciste, Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) locekle un grāmatas "Neplānotā dzīve. Ģimene padomju laika Lietuvā" autore Daļa Leinarte.

Par sūdzēšanās kultūru kaimiņvalstī Lietuvā stāsta vēsturniece, publiciste, Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas (CEDAW) locekle un grāmatas "Neplānotā dzīve. Ģimene padomju laika Lietuvā" autore Daļa Leinarte.

Viens no padomju "atribūtiem" – ja kaut kas nav kārtībā, sūdzēties. Kur visbiežāk tika izmantotas sūdzību grāmatas?

Pēc kara padomju varas iestādes aizsāka un konsekventi īstenoja ikdienišķu sūdzību praksi, kam nebija nekāda sakara ar pilsoņu politiskajām sūdzībām drošības struktūrām: sūdzības rakstošie iedzīvotāji patiesībā necentās ne sūdzēties, ne kādu nosodīt. Rakstot sadzīves sūdzības, cilvēki mēģināja risināt sadzīviskas problēmas un mazināt ģimenes materiālo nenodrošinātību. Saskaroties ar nekvalitatīviem pakalpojumiem vai precēm, iedzīvotāji tika mudināti vērsties varas iestādēs vai arī savu neapmierinātību izteikt turpat veikalā vai tējnīcā, ierakstot sūdzību grāmatā.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!