Amerikāņu bruņutehnika pie Islāma Republikas robežas. Ko talibi un Irāna nesadalīja

Ko tad nesadalīja abas valstis? Stāsts ir par Helmandas upi – būtisku ūdens avotu gan Afganistānai, gan Irānai. Piekļuve šim ūdens resursam ir eksistenciāli svarīga, jo tas lielā mērā balsts saķildojušos nāciju lauksaimniecību plašos reģionos un nodrošina iztikas līdzekļus to iedzīvotājiem.

Irāņiem ūdeni nedod arī talibi

Helmanda ir Afganistānas garākā upe. Tā sākas netālu no galvaspilsētas Kabulas Hindukušas kalnu grēdas rietumu daļā un plūst dienvidrietumu virzienā cauri tuksnešainiem apgabaliem kopumā aptuveni 1150 kilometru garumā.

Upe ietek plašā sezonālu savsartpēji savienotu ezeru virknē, ko vienoti dēvē par Hamuna ezeru. Lietus sezonā ūdens caur savienoto ezeru virkni no Afganistānas ieplūst Irānā, kur veido lielāko ūdens baseinu valstī. Agrāk ezeru virkne bija viens no lielākajiem mitrājiem pasaulē. Taču laika gaitā tā sākusi sezonāli izžūt. Eksperti vaino gan sausumu, gan aizsprostu un ūdens kontroles radīto ietekmi. Ezers ir nozīmīgs reģiona videi un ekonomikai, raksta DW.

Lai garantētu tik ļoti nepieciešamos ūdens resursus un regulētu upes ūdens sadalījumu, abas valstis 1973. gadā parakstīja tā saukto Helmandas upes vienošanos. Saskaņā ar vienošanos Afganistānai katru gadu ar Irānu būtu jādala 850 miljoni kubikmetru Helmandas ūdens. Līgums arī aicina abas puses risināt domstarpības, izmantojot diplomātiskos kanālus, bet, ja tas neizdodas, ar konsultatīvās padomes palīdzību, kuru vada savstarpēji izvēlēts šķīrējtiesnesis.

Taču vienošanās netika ne ratificēta, ne pilnībā īstenota, izraisot nesaskaņas un spriedzi. Irāna ir apsūdzējusi Afganistānu, ka tā gadiem ilgi pārkāpj Teherānas tiesības uz ūdeni, apgalvojot, ka Irānā