Stāsts par Plēra un viņa slepkavu bandu izplatījies jau līdz ar viņu sirojumu sākumu. Iebiedēšanas nolūkos par to varētu būt parūpējušās okupācijas varas iestādes. Pēcāk Plēra zvērīgo darbu liecības un leģendas par tiem kalpoja arī otrai – vācu – okupācijas varai. Čekista nāves vilciena asiņainais terors, kā arī viņa paša baisais nāves stāsts ar laiku folklorizējās un mūsu kaimiņvalstī plaši bija zināms visus okupācijas gadus.
Žurnālists Teniss Tenisons (Tõnis Tõnisson) un novadpētnieks Āre Hindremē (Aare Hindremäe) tikai pirms dažiem gadiem grāmatā "Savākts no lauskām" ("Kildudest korjatud") publicēja daudzu gadu garumā apkopotas liecības par nacionālajiem varoņiem, viņu iznīcinātājiem, kā arī nejaušiem viņu zvērību upuriem. Cita starpā viņi atklāja, ka leģendām apvītais Plērs patiesībā turpinājis dzīvot un darboties valstī vēl ilgus gadu desmitus pēc kara.
Slepkavot sāk pie pirmās izdevības
Haralds Plērs tika norīkots komandēt soda vilcienu. Viņš ar saviem rokaspuišiem pārņēma šaursliežu dzelzceļa līnijā Tallina–Vīlande kursējošā dīzeļvilciena sastāvu, kas faktiski bija divi motorizēti vagoni. Tie tika nostiprināti ar smilšu maisiem, un 1941. gada jūlijā čekistu vienība devās asiņainajā ceļā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
