Ilgais ceļš līdz NATO: Kādēļ Zviedrija nespēj pārrāpties pāri Turcijas mūrim  (1)

Par lielāko baļķi šo valstu ceļā toreiz uzskatīja Turciju, kura nemierīgi skatījās uz savai valdībai nelojālo spēku silto uzņemšanu "Ziemeļeiropas nācijās". Ja Somija spēja pārrāpties pāri (vai arī apiet apkārt) mūrim, kuru Ankara bija uzcēlusi pie NATO ieejas durvīm, un šogad kļuva par alianses dalībvalsti, tad Zviedrijas konvojs joprojām ir iestrēdzis pie šīs sienas un gaida, ka Turcija to beidzot nojauks. Un tā jau vairāk nekā gadu.

Vairāki starptautiskās politikas eksperti ilgstoši steidza mierināt Stokholmas atbalstītājus. Sak, Erdogans – tas, kurš Turcijas prezidents, – jau tikai spodrina savas politiskās varenības pogas un zviedrus NATO galmā ielaidīs, vēlākais, pēc savas uzvaras vēlēšanās šī gada pavasarī. Lieki piebilst, ka tas nenotika.

Tad vēl bija saujiņa vērotāju, kas Zviedrijas karoga pacelšanu NATO dalībvalstīm paredzētajā mastā prognozēja īsi pirms/pēc NATO samita, kurš pēc dažām dienām sāksies Viļņā. Tomēr arī šim scenārijam kļūst arvien grūtāk noticēt, jo Erdogans joprojām domā, ka zviedri savu "mājasdarbu" nav izpildījuši, liekot ABBA dzimtenē esošajiem kārtējo reizi noplātīt rokas un smagi nopūsties...

Izpildiet mājasdarbus!

Somijas un Zviedrijas pērn izteiktā vēlme pievienoties NATO iezīmēja būtiskas izmaiņas kontinenta un arī pasaules drošības arhitektūrā.

Pirmkārt, abas šīs valstis ilgstoši piekopa neitralitātes politiku – un tikpat ilgi noraidīja nepieciešamību saistīties ar jebkāda veida aliansēm. Vēl pirms dažiem gadiem (jau pēc Krimas aneksijas un Krievijas uzsāktā kara Ukrainas austrumos) šo rindu autoram bija iespēja tikties ar saviem zviedru kolēģiem kādā konferencē. Tur neformālās sarunās izteicu frāzi, ka arī Zviedrijai būtu pienācis laiks iestāties NATO, jo tas atbilst Stokholmas interesēm šā brīža ģeopolitiskajā realitātē. Uz šo repliku pretī saņēmu sarauktas pieres un vīzdegunīgas frāzes no sērijas (sekojošais citāts nav tiešs, bet gan ilustratīvs): "Vecīt, tu vispār zini, ar ko tu runā? Mēs taču esam no Zviedrijas, mums alianses nevajag!" 2022. gadā Krievija uzsāka atkārtotu iebrukumu Ukrainā, un Zviedrija pēkšņi saprata, ka tai NATO tomēr ir vajadzīga...

Otrkārt,