Redzot, kā Igaunijas radikālā partija EKRE organizējas referendumam pret viendzimuma laulībām, izbijis investīciju baņķieris no valsts bagātākajiem iedzīvotājiem savāca 100 tūkstošus eiro, nodibināja liberālo pilsoņu fondu SALK un uzsāka pretcīņu. Pāris gadu vēlāk Igaunijas valdībā ir tikai liberālās partijas un pieņemts viendzimuma pāru laulību likums.
Ko tieši viņi izdarīja? Intervijā atklāj SALK vadītājs Tarmo Juristo.
Kas bija galvenais pamudinājums dibināt SALK?
Galvenais grūdiens bija plānotais referendums pret viendzimuma laulībām, ko pirms divarpus gadiem virzīja tobrīd valdībā esošā [galēji labējā Igaunijas Konservatīvā tautas partija] EKRE. Ņemot vērā tā brīža politiskos notikumus Igaunijā, rēķinājām, ka mums ir aptuveni trīs mēneši laika kampaņas sagatavošanai un vadīšanai. Tas bija ļoti maz. No liberāļu puses neviens tam nebija gatavs. Konservatīvie tam bija gatavojušies jau ilgi, kamēr liberāļi gulēja dziļā miegā, jo domāja – referendums nekad nenotiks.
Tad pēkšņi kļuva skaidrs, ka referendums būs. Tā kā es biju diezgan aktīvs 2014. gadā, kad Igaunijā tika pieņemts viendzimuma pāru partnerattiecību likums, man sāka zvanīt paziņas ar jautājumu – vai tu kaut ko organizēsi? Tas bija grūdiens. Biju pārliecināts, ka vajadzīga centralizēti koordinēta kampaņa, citādi katrs būtu darījis savu. Kāds būtu organizējis koncertu, cits ielu demonstrāciju vai ko līdzīgu. Bet tas ir ļoti neefektīvi. Vieni un tie paši cilvēki sanāk kopā katru reizi, kad kaut kas notiek, kad visi ir patiešām dusmīgi. Tad nevar vienoties par kopīgu rīcību, puse aiziet. Beigās sarīko koncertu, dodas mājās un pāris dienu jūtas labi.
Tad jūsu sākotnējais mērķis bija nepieļaut referenduma notikšanu. To jūs panācāt – referendums nenotika.
Nē, mērķis nebija novērst, jo tas bija nenovēršams. Mēs gatavojāmies uz cīņu, lai gan tolaik un joprojām esmu pārliecināts – ja referendums notiktu, mēs būtu zaudējuši. Doma bija neļaut nacistiem tā vienkārši paņemt šo jautājumu un iziet sveikā. Mēs centāmies to izmantot, lai konsolidētu cilvēkus, un tā būtu bijusi pirmā cīņa lielākā kaujā. Referendums nenotika, jo negaidīti sākās korupcijas skandāls. Par referendumu parlamentam bija jābalso pirmdienas pēcpusdienā, bet tās dienas rītā atkāpās premjera Jiri Ratasa (Centra partija) valdība [kurā bija arī EKRE].
Tātad referendums nenotika, bet SALK turpināja strādāt. Cik precīzi bija definēti mērķi, un kādi tie bija?
Mums bija ilgtermiņa plāns, kur referendums būtu tikai pirmā cīņa. Plāns bija risināt referenduma pamatā esošos jautājumus. EKRE bija valdībā, raustīja striķīšus un izmantoja visas iespējas. Igaunijā pat bija joks, kas diezgan precīzi raksturoja notiekošo, – ka Jiri Ratass ir EKRE [nevis savas, Centra partijas] valdības premjerministrs.
To arī šodien redzam – galēji labējiem pat nav jābūt valdībā, lai ietekmētu politiku. Viņiem ir liela ietekme politiskās dienaskārtības noteikšanā, kas ietekmē citas partijas. Mūsuprāt, tā bija problēma, un bijām apņēmušies kaut ko darīt, lai to novērstu.
Latvijā to pašu dara Nacionālā apvienība. Kādēļ viņi var atļauties to darīt un pārējās partijas pieļauj?
Par to domā daudzi – kā tas ir iespējams? Ja jūs paskatītos
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
