Iedzīvotāju masveida deportācijas bija viens no represiju veidiem Staļina laikā. Cilvēkus piespiedu kārtā pārvietoja uz nomaļām teritorijām, kur lielākoties bija neierasti skarbs klimats. Sibīrija kļuva par vienu no deportāciju galamērķiem.
20. gadsimta 30.–40. gados Tomskā darbojās divi bērnunami, kuros izmitināja deportētos poļu, moldāvu, Pievolgas vāciešu un Baltijas valstu iedzīvotāju bērnus. Tomskas Politisko represiju vēstures memoriālā muzeja mājaslapā publicēti divu audzinātāju atmiņu stāsti – poļu bērnunama jaunākās grupiņas audzinātājas Raisas Vdovinas un Čainskas "specnometināto" bērnunama (kur izmitināja bērnus no Moldovas, Baltijas valstīm un Pievolgas) audzinātājas Valentīnas Devjaņinas. Pedagoģes stāsta, kāda bija "tautas ienaidnieku" bērnu ikdiena. Šo bērnu vecāki bija gājuši bojā kara laikā, deportācijās vai atradās cietumā.
"Viņi visi lūdzas, nometušies ceļos"
Padomju gados bija divi poļu deportēšanas viļņi – 1936. gada aprīlī un 1940.–1941. gadā. Pirmā viļņa laikā deportēja poļus un vāciešus no PSRS pierobežas rajoniem. Otrā viļņa laikā – tikai poļus, kuri dzīvoja Padomju Savienībai pievienotajos Rietumbaltkrievijas un Rietumukrainas rajonos. Saskaņā ar Krievijas varasiestāžu datiem piespiedu kārtā pārvietoja 389 tūkstošus cilvēku – 39 tūkstoši no viņiem ceļā nomira. Deportēto bērnus, kas kļuva par bāreņiem, izvietoja īpašos bērnunamos
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
