Vilšanās un nodevības sajūta: Krievijas trauslā stabilitāte pēc diviem kara gadiem

Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, daudzi savas cerības saistīja ar Krievijas sabiedrības reakciju kā faktoru, kas varētu strauji novest pie miera sarunām vai kara beigām. Brīdī, kad kopš iebrukuma pagājuši divi gadi, un kopš Krimas aneksijas jau 10 gadi, Krievijas sabiedrības klusēšana daudzos radījusi vilšanās vai nodevības sajūtu. Krievijas sabiedrību kopumā pēdējo divu gadu garumā ir iespējams dēvēt par apātisku un salīdzinoši inertu, kas ir acīmredzami rezultējies nebūt ne absolūti mierīgās, taču salīdzinoši miermīlīgās attiecībās starp Kremli un sabiedrību.

Būtu kļūdaini visu Krievijas sabiedrību uzskatīt par monolītu kopumu. Lai gan socioloģija autoritārās un represīvās valstīs nav pilnībā uzticama pat miera laikā, dati no Krievijas ļauj identificēt galvenās tendences par Krievijas sabiedrības stāvokli šobrīd. Aktīvi un bezkompromisa kara atbalstītāji veido aptuveni 20% no visas sabiedrības, un viņu viedokli veido dažādi apsvērumi. Šī sabiedrības daļa patērē galvenokārt valsts kontrolēto "mediju" saturu, kā arī uzskata sevi par savas valsts patriotiem, kuru kara laikā kritizēt nedrīkst. Būtiski ir uzsvērt, ka publiskajā komunikācijā jau daudzus gadus tiek attīstīts Vladimira Putina personības kults. Tā pamatā ir ideja, ka prezidents "ir" Krievija, un iebilst prezidenta politikai nozīmē vēlēt sliktu Krievijai.

Likumsakarīgi, iebilst pret karu nozīmētu neatbalstīt Krieviju. Pat vairāk – karš tiek rāmēts nevis kā karš (vai pat speciālā militārā operācija) pret Ukrainu, bet gan pret Rietumiem kopumā un uz spēles esot likta Krievijas kā valsts izdzīvošana. Saprotams, šādas argumentācijas priekšā daļa sabiedrības ir gatava sekot valsts pozīcijai, jo padoties nozīmētu zaudēt Krieviju. Zīmīgi, ka kara atbalsts ir augsts arī tajā sabiedrības daļā, kura sava vecuma dēļ pati nedosies karot, un līdz ar to viņi var būt patrioti no droša attāluma. Tomēr jāuzsver, ka arī kara atbalstītāju kopa nav viendabīga. Uzskatāms piemērs ir tā dēvētie turbopatrioti, kuri atbalsta kara turpināšanu, taču ir bijuši skarbi un kritiski pret valsts augstāko militāro un arī politisko vadību.

Vēl aptuveni piektdaļu sabiedrības veido konsekventi kara pretinieki, kuru vidū ir daudz gados jaunu cilvēku, kuri informāciju gūst ārpus Krievijas kontrolētajiem "medijiem". Pat ja pārliecinātu kara pretinieku skaits nav kritisks, ir pamats uzskatīt, ka pret karu iebilst un to neviennozīmīgi vērtē sabiedrības vairākums. Likumsakarīgi, rodas jautājums – kāpēc šis sabiedrības vairākums nekur īsti nav redzams ielās vai kā citādi mēģinot ietekmēt valsts politiku? Visupirms ir jāatceras, ka Krievija ir represīva valsts, turklāt pēdējo divu gadu laikā tā ir tikai pastiprinājusi represijas pret saviem iedzīvotājiem. Māksliniece Aleksandra Skočiļenko tika notiesāta uz septiņiem gadiem par to, ka veikalā bija samainījusi piecas cenu zīmes ar informāciju par karu Ukrainā, kamēr 72 gadus vecā Jevgēņija Majboroda tika notiesāta uz vairāk nekā pieciem gadiem par diviem ierakstiem sociālajā vietnē "VKontakte". Šādos apstākļos organizēt jebkāda veida protesta akcijas ir sarežģīti, jo riska aprēķins – potenciālie guvumi pret sagaidāmajiem riskiem – attur. Gadījumos, ja protesti ir tieši vērsti pret režīma darbību, risks tikai pieaug. No dalības protestos attur arī sociālais spiediens vai tā draudi. Proti, karš tiek rāmēts kā cīņa par Krievijas izdzīvošanu, līdz ar to nostāšanas pret režīmu nozīmē nostāties "Rietumu sazvērnieku" pusē, un riskēt ar sociālo izstumšanu un diskreditāciju no savu tuvāko loka.

Būtiski, ka valstī arī trūkst skaidru protestu līderu, jo vairums politiskās opozīcijas atrodas aiz restēm vai faktiskā trimdā, līdz ar to nav karognesēju, kuri spētu ietekmēt sabiedrības riska aprēķinu un mainīt apziņu, ka protests ne tikai ir iespējams, bet to pat ir vērts darīt. Tiesa, tas nenozīmē, ka protesta akcijas Krievijā būtu izzudušas. Pēdējo divu gadu laikā dažādos reģionos ir notikuši protesti, taču tie galvenokārt ir notikuši etniskajos reģionos par vietēji nozīmīgiem jautājumiem. Protesti sev līdzi nes mazāku risku, ja tie tieši neizaicina režīmu un tā īstenoto politiku, jo vietējās iestādes nereti nezina, kā rīkoties šādās situācijās. Ilustratīvs piemērs tam ir mobilizēto karavīru sievu organizētie protesti, kuri Kremlim ir neērti – to organizēšana nav centralizēta, līdz ar to tos nevar izbeigt, aizturot saujiņu cilvēku. Tie nav uzsvērti orientēti pret Kremli vai V. Putinu, līdz ar to pasludināt par ārvalstu aģentiem būtu pārspīlēti. Taču izdzenāt sievietes ar policijas "kosmonautu" palīdzību būtu riskants gājiens, ņemot vērā, ka paši protesti nav vardarbīgi vai agresīvi. Tāpēc arī šai protesta kustībai pretdarbība norit citos veidos, piemēram, mēģinot ietekmēt pašus karavīrus frontē.

Ja Krievijas sabiedrība pati nedz neraujas uz fronti, nedz neraujas protestēt, tad ko īsti tā vēlas? To pašu, ko vairums citu sabiedrību – mierīgi dzīvot savu dzīvi bez valsts iejaukšanās. Krievijas sabiedrības ārējo pasivitāti skaidro tieši izdzīvošanas instinkts, neskatoties uz režīma spertajiem soļiem. Politiskā apātija jeb depolitizācija nav nejaušība – tā ir apzināta Kremļa taktika, kas tiek īstenota jau vairāk nekā 20 gadus ar mērķi ierobežot sabiedrības interesi iesaistīties un traucēt pašam Kremlim. Kremlis ir ar mieru nodrošināt salīdzinošu ekonomisko stabilitāti, apmaiņā pret to prasot sabiedrības neiejaukšanos politiskajos procesos. Sabiedrības pasivitāti režīms arī cenšas ietekmēt finansiāli, nodrošinot dažādas piemaksas. Īpaša kategorija ir tā dēvētie "budžetnieki" jeb cilvēki, kuri ir finansiāli atkarīgi no valsts, jo jebkādi valsts satricinājumi uz viņiem attieksies tieši.

Tiesa, politiskā apātija nav bezgalīga, un Kremlis to ļoti labi apzinās. Apātiju visvairāk ietekmē straujas status quo izmaiņas, it īpaši, ja tās tieši atsaucas uz sabiedrības dzīves ritmu un saistībām, un tieši tāpēc tik politiski bīstama bija 2022. gada rudenī izsludinātā "daļējā" mobilizācija. Tā faktiski nozīmēja sociālā līguma izmaiņas, jo pēkšņi no sabiedrības tika pieprasīta tieša iesaiste valsts politikas īstenošanā, turklāt riskējot zaudēt dzīvību. Notikums sabiedrību saviļņoja, un to atspoguļo arī socioloģiskie dati, tostarp prezidenta reitings, nemaz nerunājot par emigrācijas plūsmām. Mobilizācija nozīmēja, ka karš no kaut kā tāla un abstrakta "kaut kur" tur varēja ienākt katrās mājās un ļoti ātri kļūt reāls. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka valsts apzināti izvairās no mobilizācijas tematikas, daudzreiz atkārtojot, ka mobilizācija "pagaidām" neesot nepieciešama un valstij pietiekot ar brīvprātīgajiem karavīriem. Kontekstā ar apātiju jāuzsver, ka Krievijā kopumā kara tematika netiek attīstīta un acīmredzami tiek uzskatīta par pārlieku riskantu. Krievijas sabiedrība no kara kā tāda ir nogurusi un tas nav vēstījums, kas to spētu mobilizēt. Par karu tiek runāts vispārīgā līmenī, runājot par Krievijas pretstāvi pret Rietumvalstīm, kamēr jautājumi par frontē notiekošo ar sabiedrību nerezonē.

Ja reiz sabiedrībā nav skaidra un nepārprotama atbalsta karam, tad loģiski būtu pieņemt, ka aktuāla būtu ideja par pamieru. Dati liecina, ka pat šobrīd teju puse aptaujāto atbalsta pāriešanu pie miera sarunām, taču arī ar šo jautājumu ir būtiska problēma. Miera sarunas nozīmē nepieciešamību meklēt kompromisus, bet nav datu, kas liecinātu, ka Krievijas sabiedrībā ideja par jebkāda veida piekāpšanos būtu populāra. Proti, uguns pārtraukšana tiek uzskatīta par vēlamu, taču to pašu nevar teikt par atteikšanos no okupētajām un jau Krievijas konstitūcijā ierakstītajām teritorijām. Iespējamie skaidrojumi ir dažādi – karš publiskās retorikas un apziņas līmenī ir tik cieši sasaistīts ar Krievijas izdzīvošanu, ka piekāpšanās šķiet kā kapitulācija, kā arī atteikšanās no teritorijas pašai sabiedrībai liek justies kā zaudētājiem, turklāt sabiedrība var nevēlēties atdot teritorijas, par kurām zaudēts tik daudz dzīvību. Vērts pieminēt, ka Krievijas sabiedrībā kopumā ir izplatīts paternālisms attiecībā pret valsti, un valsts pieņemtie lēmumi tiek uzskatīti par pareiziem un nepieciešamiem.

Interesants fenomens, kas Krievijā ir novērojams jau divu gadu garumā, ir iekšpolitisko rotāciju iztrūkums. Liela mēroga karš tieši atsaucas un ietekmē arī iekšpolitiskās elites spēku sadalījumu, veidojoties personām, kuras kara ietekmē ir kļuvušas par ieguvējām. Likumsakarīgi, viņu sniegums un demonstrētā lojalitāte režīmam kļūst par iemeslu iedarbināt sociālos un karjeras liftus, un tikt apbalvotiem ar jauniem amatiem un jaunām iespējām. Taču Krievijā tas praktiski nenotiek nevienā līmenī. Saprotams, šāda pārstādīšana (пересадка – krievu val.) izriet ne tikai no elites pārstāvju savtīgajām interesēm, bet arī no institucionālās loģikas. Birokrātijai kopumā ir veselīgi īstenot regulāras un plānotas kadru rotācijas, lai uzturētu zināmu efektivitāti. Tieši tāpēc jebkāda veida "vēlēšanas" Krievijā ir izdevīgas režīmam, jo veido daļu no visiem saprotamiem spēles noteikumiem kā konkrēts atskaites punkts, pēc kura ir iespējams saņemt jaunas privilēģijas un paaugstinājumus par lojalitāti un labi padarītu darbu vai tieši otrādi – zaudēt savstarpējās konkurences apstākļos un attiecīgi zaudēt savu iesildīto vietiņu. Šāda pārskatāmība un prognozējamība palīdz mazināt sistēmas iekšējo nestabilitāti miera laikā, taču kara laikā augstāk vērtēta tiek lojalitāte un nepieciešamība konsolidēt sistēmu un sašaurināt iespējamos satricinājumu avotus. Domājams, ka šāda loģika ir par pamatu tam, kāpēc pēdējo divu gadu laikā rotācijas praktiski nav notikušas. Tas gan rada jaunus izaicinājumus, proti, stagnāciju un novecošanos tiešā un pārnestā nozīmē, jo, neskatoties uz nopelniem un demonstrēto lojalitāti, paaugstinājumi nav iespējami, jo nav vakantu darba vietu. Iespējams, ka šī gada martā plānotās prezidenta "vēlēšanas" var kalpot par iemeslu sistēmas atjaunināšanai, sev līdzi nesot citu problēmu – nestabilitāti, jo kādam savs krēsls būs jāatbrīvo, kas, saprotamā kārtā, raisīs pretestību. Savukārt izvairīšanās no nestabilitātes tieši turpinās valsts pārvaldes iekonservēšanos, kas pakāpeniski samazinās tās efektivitāti.

Ukrainas kara kontekstā viens no pamanāmākajiem "ieguvējiem" no kara bija Jevgēnijs Prigožins un viņa vadītie "muzikanti". 2022. gada vasarā, kad iniciatīva bija Ukrainas pusē, Krievijai bija nepieciešami papildus cilvēkresursi, kuru iegūšana bija politiski bīstama. Šo nišu aizpildīt spēja vagnerieši, uzsākot ieslodzīto rekrutēšanu, apmaiņā pret apžēlošanu pēc līguma beigām, kā arī solot pieklājīgu atalgojumu un kompensācijas ievainojumu vai bojāejas gadījumā. Izvairoties izsludināt mobilizāciju politisku apsvērumu dēļ, strauji pieauga "Vagner" nozīme ne tikai frontē – pieauga Prigožina svars sistēmas iekšienē, jo tieši viņa vadītā privātā armija darīja to, ko nespēja paveikt regulārie bruņotie spēki. Pieaugot ietekmei, pieauga arī paša Prigožina iespējas attīstīt savu imidžu un kārtot rēķinus ar politiskajiem konkurentiem, galvenokārt Aizsardzības ministrijas un Ģenerālštāba vadību. Lai gan savstarpējie konflikti pastāvēja vēl pirms pilna mēroga iebrukuma, Prigožina statuss un Krievijas bruņoto spēku acīmredzamie trūkumi pastiprināja konfliktu un tā publiskās izpausmes, tiešā mērā izaicinot augstas amatpersonas. Likumsakarīgi, tas palīdzēja veidot Prigožina un "Vagner" imidžu, it īpaši tajā auditorijas daļā, kura jau tā kritizēja Krievijas Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadību par acīmredzamu nekompetenci. Politiskajam režīmam kopumā šāda sadarbība ar "Vagner" bija nosacīti izdevīga, jo ļāva izdarīt spiedienu uz valsts militāro eliti, vienlaikus kompensējot regulāro bruņoto spēku iztrūkumus. Prigožina priviliģētais statuss gan sāka pakāpeniski sarukt 2023. gada sākumā. "Vagner" tika ierobežota piekļuve tās resursiem – ieslodzītajiem, augstākā militārā vadība tika demonstrēta kopā ar prezidentu Putinu, tā apliecinot režīma lojalitāti, kā arī Aizsardzības ministrija pieprasīja privātajām armijām parakstīt līgumus, kas tās faktiski iekļautu centralizētajā hierarhijā un ierobežotu to patstāvību, un tātad arī Prigožina ietekmi.

Cīņa par ietekmi kļuva par iemeslu 2023. gada jūnijā notikušajam vagneriešu militārajam dumpim, Prigožinam cenšoties pretoties ietekmes zudumam un aizsargāt sev piederošos aktīvus. Taču par katalizatoru kļuva pavisam cits notikums, kas notika visu acu priekšā. Ļaujot "Vagner" tieši iesaistīties karā Ukrainā paralēli Krievijas bruņotajiem spēkiem, Kremlis faktiski atteicās no valsts monopola uz leģitīmu vardarbību. Apetīte rodas ēdot, un Prigožins spēja palielināt savu autonomiju, ko Kremlis likumsakarīgi tiecās samazināt centralizācijas vārdā. Lai arī vagneriešu dumpis līdz Maskavai tā arī neaizgāja, tas skaidri demonstrēja Krievijas politiskās sistēmas potenciālo trauslumu, kad sistēmai pretī stājas cits sistēmas dalībnieks. Vagneriešu netraucētā ierašanās Rostovā pie Donas ilustrēja, cik lielā mērā Krievijas sistēma ir pakļauta personālijām, nevis skaidrai institucionālai loģikai. Proti, institūcijas, kas varēja stāties pretī vagneriešiem jau sākotnēji – gan Federālās drošības dienests, gan bruņotie spēki un policija – nezina un nespēj rīkoties, kamēr nav skaidru instrukciju no centra. Un šādas instrukcijas kavējas, jo pašas institūcijas nezina, kā interpretēt izaicinātāju, kurš ir daļa no sistēmas, turklāt apstākļos, kad nenotiek masveida lojalitātes apliecinājumi Putinam, kas vismaz viestu skaidrību, kuram ir lielāks politisks atbalsts.

Krievijas izvērstais karš Ukrainā izvērsa ne tikai starptautiskās sabiedrības rezonansi un Krievijas nosodījumu, bet arī atbalsojās Krievijas ekonomikā. Pirmās nedēļās kopš Krievijas izvērstā pilna mēroga iebrukuma raksturoja nenoteiktības un turbulences periods Krievijas ekonomikā – augsti inflācijas rādītāji, rubļa vērtības kritums, straujš importa samazinājums. Privātpersonas un Krievijas kompānijas lieliem tempiem izņēma naudu no bankas kontiem, vairojot bailes un bailes par finanšu krīzes iespējamību.

Jau pavisam drīz sekoja arī ES un ASV reakcija, apstiprinot vairākas sankciju kārtas gan pret Krievijas banku nozari, gan dažāda veida produktu importu un eksportu, kā arī pieeju kapitāla tirgum. Tomēr nozīmīgākais lēmums sekoja 2022. gada jūnijā, kad ES sankciju kopumā tika iekļauta arī aizliegums iepirkt Krievijas naftas produktus, kas ir uzskatāms par Krievijas ekonomikas un finanšu sistēmas balstu. Tomēr Krievijas ekonomiku negatīvi ietekmēja ne tikai sankciju efekts, bet arī Rietumu kompāniju pastāvīgi pieņemtie lēmumi pamest Krievijas tirgu. It īpaši tas bija jūtams tajās nozarēs, kas līdz šim bija izvērsušas ražošanu pašā Krievijā. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Krievijas autobūves industrija, kas bija viena no tām nozarēm, kas vissmagāk cieta pirmajā kara gadā. Piemēram, jaunu auto ražošanas apjomi 2022. gadā Krievijā kritās par vairāk nekā 60%, tikpat strauji krītot arī jaunu automašīnu pirkumiem. Tikmēr cena jaunam ārzemju auto pieauga par gandrīz 40%. Gada laikā visas ārvalstu automašīnu kompānijas, izņemot Ķīnas kompānijas, pārtrauca savu ražošanu Krievijā un pameta tās tirgu.

Vienlaikus Krievijas ekonomika pēdējos gados saskaras ar nozīmīgiem strukturāliem izaicinājumiem, jo vēl vairāk ir pastiprinājis izvērstais karš Ukrainā. Pieprasījums pēc darbaspēka Krievijā ievērojami pārsniedz pieejamo darbaspējīgo cilvēku skaitu, tādējādi bezdarba rādītājiem Krievijā noslīdot līdz vēsturiski zemākai 2% atzīmei. Tas ir skaidrojams gan ar ievērojamo cilvēku emigrāciju no Krievijas, gan iesaukšanu Krievijas bruņoto spēku rindās. Lai gan nav precīzu datu par cilvēku skaitu, kas pametuši Krieviju pēc iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī, aptuvenās aplēses liecina, ka tie varētu būt ap 800 līdz 900 tūkstošu cilvēku.

Tomēr pie līdzšinējās Kremļa izvērstās politikas situācija Krievijas ekonomikā līdzinās cīņai ar vējdzirnavām. No vienas puses, Krievija federālā budžeta investīcijas aizsardzības budžetā un militārajā ražošanā ir augstākas nekā jebkad tās jauno laiku vēsturē. Ņemot vērā, ka šīs investīcijas nerada pievienoto vērtību, bet tiek burtiski izšautas gaisā, tas neizbēgami dzen uz augšu inflācijas rādītājus. Līdz ar to, no otras puses, Krievijas centrālā banka aktīvi mēģina slāpēt šo tendenci, ceļot procentu likmes aizdevumiem rubļa valūtā.

Lai arī Krievijas vadošās amatpersonas kopumā optimistiski izsakās par Krievijas ekonomikas nākotnes prognozēm, ir vieta pamatotām bažām, vai tā tiešām ir tik noturīga, kā šķietami varētu šķist. Šo faktu labi atspoguļo Krievijas Centrālās bankas vadītājas Elvīras Nabiuļinas komentārs preses konferencē pagājušā gada decembrī:

"Iedomājieties, ka [Krievijas] ekonomika ir automašīna. Ja mēģinām braukt ātrāk, nekā pieļauj automašīnas konstrukcija, un ar visu spēku spiest uz gāzi, tad automašīna agri vai vēlu pārkarsīs un tālu mēs neaizbrauksim. Braukt varam ātri, bet ne ilgi."

Tomēr vairuma ekspertu sākotnējās prognozes par iespēju daudz straujāk apslāpēt Krievijas ekonomiku izrādījās pārāk optimistiskas. Atskatoties uz pēdējo divu gadu notikumiem, tam ir redzami vairāki iemesli.

Pirmkārt, Krievijas vadība, it īpaši Krievijas Centrālās bankas personā, bija sekmīga savos soļos stabilizēt ekonomiku, ļaujot izvairīties no plašākas ekonomiskās krīzes eskalācijas. Kopš pilna apmēra iebrukuma sākuma Krievijas valdība bija spējusi ieviest plašus ekonomikas atbalsta pasākumus un grantus uzņēmējdarbības atbalstam, primāri fokusējoties uz atbalstu vietējiem uzņēmumiem, kas varētu aizstāt apsīkušos importa preču rādītājus.

Otrkārt, neskatoties uz ES un ASV noteiktajām sankcijām, liegums iepirkt Krievijas naftas produktus reāli stājās spēkā tikai 2023. gada sākumā, kas deva Krievijai pietiekami daudz laika un resursus, lai sagatavotos sankciju nestajam triecienam. Rezultātā Krievijas kopējie naftas produktu ienākumi 2022. gadā pat pieauga un sastādīja 155 miljardus ASV dolāru, kas ir aptuveni pieaugums par 30% nekā gadu iepriekš. Tādējādi, lai arī sākotnējais sankciju efekts iezīmēja negatīvas tendences Krievijas naftas eksporta ieņēmumiem 2023. gada pirmajā pusē, tomēr gada beigās situācija normalizējās. Līdz ar to, zaudēto ES un ASV tirgu Krievija ir spējusi pilnībā kompensēt, izvēršot naftas produktu eksportu ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija un Turcija.

Treškārt, arī Krievijas uzņēmējdarbības vide ir spējusi adaptēties sarežģītajiem ekonomikas apstākļiem un vietām pat kļūt par ieguvējiem no Rietumu kompāniju aiziešanas no Krievijas tirgus. Tas ir ļāvis ar valsts atbalstītiem reiderisma paņēmieniem pārņemt Rietumu kompāniju aktīvus stipri zem tirgus cenas. Zināms, ka no šī procesa pirmām kārtām ieguvēji daudzos gadījumos ir bijusi tieši Krievijas administrācijai pietuvinātas personas. Vienlaikus kara laika izaugsme Krievijas ekonomikā aizvien vairāk balstās uz tendenci ražot preces ar zemāku pievienoto vērtību. Virziens, ko pati Krievijas centrālā banka ir nodēvējusi par "reverso industrializāciju".

Ceturtkārt, neskatoties uz ieviestajām plašajām ES un ASV sankcijām, Krievija ir sekmīgi spējusi tās apiet. Primāri Krievijas vajadzībām svarīgas ir Rietumos ražotās elektronikas komponentes un divējādās pielietojamības preces, kas ir kritiski svarīgas tās militārajai ražošanai. Lai arī sankcionētās preces nonāk Krievijā pa dažādiem piegāžu ceļiem, kas aktīvi tiek apslēpti, ir vairākas valstis, caur kurām Krievija acīmredzami veic šīs preču piegādes. Skaidrs piemērs ir Centrālāzijas valstis kā Kazahstāna un Kirgizstāna, uz kurām eksports no Rietumvalstīm pēdējo gadu laikā ir pieaudzis ģeometriskā progresijā. Piemēram, Vācijas automašīnu un rezerves daļu eksporta apjoms uz Kirgizstānu kopš 2022. gada marta ir pieaudzis vairāk nekā 50 reizes. Nav jābūt starptautisko sankciju ekspertam, lai saprastu, ka lielākajā daļā šo eksporta preču galapunkts ir Krievija. Tāpat arī citas valstis, it īpaši Ķīna, kas nedala līdzīgu attieksmi par notiekošo karu Ukrainā kā Rietumvalstis, oportūnistisku mērķu vadītas ir spējušas aizstāt nozīmīgas Krievijas tirgus daļas.

Lai arī Eiropa skaidri apzinās šo problemātiku, līdz šai dienai nav sekojuši pārliecinoši soļi, lai to novērstu. Jau 2022. gadā ES sankciju lēmumos pret Krieviju un Baltkrieviju tika iekļauts punkts par sekundārām sankcijām, kas varētu tikt piemērotas pret valstīm, kas palīdz Krievijai sankcijas apiet. Tomēr šajā ziņā nekāda reakcija līdz šim nav sekojusi, tādējādi netieši iedrošinot šādu praksi turpināt. Tiesa, lai arī Krievijai šādā veidā izdodas savā rīcībā iegūt sankcionētās preces no Rietumiem, šajā sankciju apiešanas procesa rezultātā to cena ievērojami sadārdzinās. Tas, protams, nesasniedz sākotnējo mērķi pilnībā noslāpēt Krievijas ekonomiku kara vajadzībām, tomēr būtiski iedragā tās ilgtermiņa ekonomisko potenciālu. Vismaz tādā ziņā ES un ASV sankcijas ir sniegušas nozīmīgu pozitīvu efektu.

Tomēr jāņem vērā, ka, lai arī Krievijas ekonomika atrodas kara apstākļos, tā vēl līdz šim nav pilnībā tikusi pakļauta kara ekonomikas modelim šī termina klasiskajā izpratnē. Lai arī Krievijas militārā industrija pieredz neredzētas investīcijas, civilais sektors nav ticis pārkārtots militārajiem mērķiem.

Pagājušā gada nogalē Krievijas valdība apstiprināja budžeta projektu 2024.-2026. gadam, kas iezīmēja skaidru prioritāšu kursu Krievijas politikas tuvākajā nākotnē. Kremļa tuvāko gadu prioritāšu plāns ir skaidrs – pēc iespējām atjaunot un stiprināt Krievijas bruņotos spēkus un investēt okupēto Ukrainas teritoriju rekonstrukcijas darbos.

Budžeta plānā par 2024. gadu Krievija paredzējusi ieguldīt vairāk nekā 6% no iekšzemes kopprodukta aizsardzības tēriņiem. Tomēr, kā liecina prakse pēdējos divos gados, tad ir ļoti ticams, ka Krievija šos plānotos tēriņus pārsniegs. Piemēram, Krievijas federālais budžets 2023. gadā vairākkārt tika pārskatīts, un finansējums aizsardzībai ievērojami pārsniedza sākotnēji plānotos izdevumus. Turklāt interesanti, ka aizsardzības budžets 2024. gadam ir plānots pat augstāks nekā turpmākajos divos gados. Tā nav tipiska tendence un varētu liecināt par diviem politiskajiem apsvērumiem no Krievijas. No vienas puses, tā ir Kremļa likme censties ar visiem līdzekļiem uzvarēt vai iesaldēt karu jau 2024. gadā. No otras puses, tikpat nozīmīgi tas, visticamāk, liecina arī par Krievijas Finanšu ministrijas skepsi spēt uzturēt tik augstus un augošus budžeta tēriņus aizsardzībai, kas būtu pakārtoti Kremļa politiskai loģikai, bez ekonomikas pārkaršanas sekām.

Tāpat Krievijas Finanšu ministrijas aprēķiniem federālais budžets mājokļu un komunālo pakalpojumu nodrošināšanai šajā gadā ir paredzēts divreiz lielāks nekā pagājušogad vai 2025. un 2026. gadā, kas, visticamāk, ir vērsts okupēto Ukrainas teritoriju infrastruktūras pārveidi. Tas savukārt liecina, ka vismaz budžeta aprēķinos Krievija šobrīd neizskata ambīcijas uz kontroles iegūšanu pār plašām jaunām Ukrainas teritorijām.

Krievijas karam pret Ukrainu ieejot tā trešajā gadā, aizvien aktuāls ir jautājums, cik ilgi karš varētu turpināties un cik stabils ir Krievijas režīms. Godīgi sakot, pašreizējā situācijā analītiski to nav iespējams paredzēt. Tomēr ir vairāki aspekti, kas norāda, ka Krievijas režīms nav tik stabils, kādu to varas elite vēlas attēlot. Krievijas režīms ar tā represīvā aparāta palīdzību ir spējis noturēt kontroli pār sabiedrību, aizvien augstāk ceļot vardarbības latiņu. Tomēr, kā uzskatāmi parādīja Prigožina maršs uz Maskavu, tad patiesos juku brīžos nedz Krievijas institūcijas, nedz sabiedrība ir gatava iestāties režīma aizsardzībā. Tāpat arī situācija ekonomikā, kas ir neatraujama sastāvdaļa no kara mašinērijas, nav tik rožaina un rāda pārkaršanas riskus. Varētu teikt, ka Krievija ir nenoteiktības stāvoklī – tā ir ļoti stabila, līdz brīdim, kad pēkšņi tāda var vairs nebūt. Tāpēc aktuāls paliek jautājums, par Ukrainas spēju pretstāvēt Krievijas agresijai un Rietumvalstu gatavību mobilizēties un pietiekamā apmērā sniegt nepieciešamo atbalstu, lai pārtrumpotu Krievijas liktās likmes par uzvaru karā.