Latvija var! 'Ražošana provincē ir neprāts', bet 'Grandeg' attīstība turpinās  (13)

Rakstu sērijā "Latvija var!" portāls "Delfi" stāsta par uzņēmīgiem cilvēkiem Latvijas biznesā, kuru idejas pārtop inovatīvos produktos, iekaro eksporta tirgus vai pašmāju klientu sirdis. Projekts top sadarbībā ar DNB.

"Grandeg" pastāvēšanas laikā piedzīvojis un pārdzīvojis ne vienu vien krīzi – gan Krievijas rubļa vērtības kritumu, gan dižķibeli tepat Latvijā. "Faktiski šo biznesu es sāku 1992., 1993. gadā un tajā laikā te nebija šādu tehnoloģiju un cilvēki teica: "Lubiņ, kā tev ir ar galvu? Vai tev viss kārtībā?". Es teicu, ka šī tehnoloģija varētu būt interesanta un tai noteikti ir nākotne, bet man norādīja, ka man ''nav visi mājās'','' stāsta uzņēmējs, ''teicu, ka paskatīsimies, kā būs pēc gadiem.'' Tagad tie paši cilvēki viņam sakot: ''Jā, tu esi tēmā.''

Uzņēmumā nodarbināti aptuveni 30 cilvēki, no kuriem 20 strādā ražotnē. Pašlaik, kā saka Lubiņš, "ir nesezona". Aktīvākais darba laiks ir vasara un rudens, kad pilnā sparā rit būvniecības sezona. Ar pērnā gada finanšu rezultātiem uzņēmējs nav apmierināts un cer, ka šogad "Grandeg" strādās daudz labāk, jo būvniekiem atkal būs pieejams Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums, kas uzņēmumam varētu nozīmēt vairāk lieljaudas katlu pasūtījumu.

"Tas viss sākās garāžā, kas ir sešus kilometrus no šejienes, manā mājā. Tad faktiski vienīgās iekārtas, kas man bija – pusautomātiskās metināšanas aparāts, rokas plazmas griezējs un leņķa slīpmašīnas,'' stāsta uzņēmuma dibinātājs, piebilstot: ''pirmos katlus es pats vienatnē taisīju''. Lubiņš sevi dēvē par nozares pionieri un uzsver, ka "Grandeg" ir viņa hobijs.

Pirms pārcelšanās no garāžas uz kādreizējo metālapstrādes angāru Ainažos uzņēmums nodarbināja septiņus cilvēkus. Lai pārnestu uzņēmējdarbību jaunā līmenī, Lubiņš ņēmis bankas aizdevumu, ieķīlājot savu māju un zemi. Kopumā šo gadu laikā viņš biznesā ieguldījis no diviem līdz trim miljoniem eiro.

Atskatoties uz aizvadītajiem "Grandeg" darbības gadiem, uzņēmējs atzīst, ka pieļāvis lielu kļūdu – izveidojis ražotni provincē, ne Rīgā. "Man biznesā viena no lielām stratēģiskām kļūdām, ko es esmu šobrīd sapratis, ir tas, ka esmu attīstījis ražošanu provincē. Tā ir totāla kļūda, lai gan valsts visu laiku runā par to, ka vajag attīstīt šo te…," pēc ilgas pārdomu pauzes kaismīgi saka Lubiņš.

"Latvijā bizness provincē bankām nav saistošs. Nekustamā īpašumā vērtība provincē ir teju desmit reižu zemāka nekā Rīgā, tādēļ, ņemot kredītu, netiekam novērtēti adekvāti," pārliecināts ir uzņēmējs, piebilstot, ka "attīstīt biznesu provincē ir neprāts". Viņš atklāj, ka "Grandeg" ražotni banka reiz novērtējusi par 300 tūkstošiem eiro, lai gan tās iekštelpu remontā un siltināšana vien ieguldīts aptuveni pusmiljons eiro.

Tiesa, tas nav vienīgais šķērslis biznesam ārpus Rīgas, ar ko darbības laikā sastapies Lubiņš. Kā stāsta uzņēmējs, problēmas sagādā arī kvalificēta darba spēka piesaiste – speciālistus no pilsētām pārvilināt ir grūti, savukārt par vietējo darbaspēku nākas konkurēt ar ārvalstīm, piemēram, Īriju. "Zemu kvalificēts darba spēks ir pieejams, nav pieejams augsti kvalificēts darbaspēks, kas ir CNC operatori un inženieri," stāsta uzņēmējs.

Ražotnē ir daudz CNC darbagaldu, pie kuriem var strādāt vien īpaši apmācīti speciālisti. "Svarīgi ir no katra metāla gabala dabūt maksimumu," klāsta Lubiņš. Metālu – tērauda loksnes – "Grandeg" iepērk lielākoties no Skandināvijas, bet dažkārt ražotnē tiek izmantots arī no Krievijas importēts metāls, ja tas atbilst kvalitātes prasībām.

Katlus "Grandeg" pilnībā ražo paši, neizmantojot ārpakalpojumus. Rūpnīcai tiek piegādātas metāla loksnes, caurules un komplektējošās detaļas, no kurām tad uzņēmuma speciālisti izveido apkures katlus. Ražotne atrodas lielā, labi apgaismotā angārā. Ieejot tajā, uzreiz redzami gan jau gatavie katli, gan vēl tapšanas procesā esošie. Tā kā ražotnē viesojamies pēcpusdienā, tajā ir salīdzinoši kluss, bet Lubiņš uzsver, ka ikdienā autoceļa ''Via Baltica'' malā esošajā rūpnīcā valda diezgan liels troksnis. Lai gan rūpnīca ir vairāk nekā 1500 kvadrātmetrus plaša, tajā esot par šauru un būtu nepieciešamas aptuveni divtik lielas telpas.

Visilgākā ražošanas procesa daļa ir katlu montāža un pārbaude. Katla garantija ir divi gadi, taču Lubiņš saka, ka tas kalpo 20 un vairāk gadu. "Katls nesilda māju, katls kompensē mājas siltuma zudumu," skaidro uzņēmuma vadītājs, uzsverot, ka, izvēloties apkures katlu, jāpievērš uzmanība tam, cik lielu daļu siltuma tas "aizlaiž skurstenī". "Kur ir vēl viena mūsu sāpe – lai mēs uzražotu pareizu apkures katlu, kas nav parodija, kā 80 % gadījumu par granulu katliem, mēs daudz investējam laikā – eksperimentos, izstrādē, sadarbojamies arī ar tehnisko universitāti, ar zinātniekiem," skaidro Lubiņš.

Taujāts par to, kuri ir lielākie uzņēmuma konkurenti, viņš atbild, ka Eiropa gaida lētu produktu, tādēļ asa konkurence ir ar Polijas ražotnēm, kurās top gan labi un kvalitatīvi katli, gan ''zemas kvalitātes plaģiāti''.

Kopumā uzņēmuma darbības laikā ierīkoti aptuveni pieci tūkstoši apkures katlu Baltijā, Eiropā, NVS valstīs un pat Indijā. Šobrīd gan uzņēmums uz Krieviju un NVS valstīm vairs neeksportē, jo pēc rubļa vērtības krituma šo valstu iedzīvotāju pirktspēja ir krietni samazinājusies. "Varam jau saražot primitīvu un lētu produkciju, bet tas ir pret maniem principiem," uzsver Lubiņš. Šobrīd lielākais "Grandeg" produkcijas noieta tirgu ir Baltijas valstis.

Populārākie "Granedg" ražojumi ir mazās jaudas katli, ko visbiežāk izmanto ģimenes māju apsildīšanai. No biznesa viedokļa gan, kā saka Lubiņš, visizdevīgāk esot ražot lieljaudas katlus. Uzņēmumā gada laikā tiek izstrādāt divi vai trīs jauni produkti, jo pēdējo gadu laikā nozare attīstās strauji. "Ar granulu katliem tagad rēķinās," pārliecināts ir Lubiņš. Taujāts par to, vai pēcāk savu biznesu plāno nodot dēlam, kurš šobrīd strādā ražotnē, Lubiņš vēlreiz atgādina, ka "Grandeg" ir viņa hobijs un sirdslieta, bet tad nosmej: "No biznesa neaiziet, no biznesa aiznes."

Ilze Opmane-Jēgere, DNB bankas Lielo uzņēmumu pārvaldes vadītāja:
""Grandeg" situācija ir saprotama, uzņēmējdarbībai reģionā ir savi izaicinājumi. No otras puses, mūsu klientu pieredze rāda, ka ir iespējams izveidot veiksmīgus uzņēmumus arī reģionos – zinām ļoti veiksmīgus piemērus Smiltenē, Liepājā, Valmierā, Ventspilī un citviet. Reģionālo uzņēmumu ieguvumi ir vairāki – parasti darbaspēka izmaksas tomēr ir zemākas nekā Rīgā, bieži ir spēcīgs pašvaldības atbalsts dažādu administratīvu jautājumu risināšanā, dažos reģionos pieejamas īpašas valsts atbalsta programmas, kā arī ražošanas un biroja telpu īre ir lētāka.

Kopumā jāteic, ka darbaspēka pieejamība ir viena no lielākajām reģionālo uzņēmēju problēmām. Latvijas iedzīvotāju neto emigrācija pašlaik ir tuvu nullei, taču reģionos potenciālo darba roku tomēr kļūst arvien mazāk, jo papildus mazajai dzimstībai iedzīvotāju skaits krītas arī iedzīvotāju pārcelšanās dēļ uz lielākajām Latvijas pilsētām. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka situācija ar darbiniekiem ir ļoti atkarīga arī no katra uzņēmuma personāla politikas. Piemēram, zinu vairākus veiksmīgus reģionālos uzņēmējus, kas maksā saviem ražotnes speciālistiem algu virs 1500 eiro mēnesī. Īstermiņā tas samazina peļņu, bet ilgtermiņa efekts to atsver, jo darbinieku mainība ir maza, darbinieki ir motivēti un strādā ļoti efektīvi.

No bankas viedokļa raugoties, pats svarīgākais ir uzņēmuma naudas plūsma, un tas, vai uzņēmums atrodas Rīgā vai reģionā, ir mazsvarīgi. Ja reģionālajam uzņēmumam ir labi finanšu rādītāji, tad banka būs priecīga to kreditēt! Nodrošinājuma vērtība ir svarīga, tomēr sekundāra. Piekrītu, ka reģionā nekustamā īpašuma ķīlas novērtējums ir zemāks, bet arī nepieciešamie ieguldījumi un kredīts, lai nekustamo īpašumu iegādātos, ir proporcionāli zemāki. Tāpēc kopumā kredītu pieejamība reģionālajam un Rīgas uzņēmējam ir ļoti līdzīga.

Vienas receptes nav, piemērotākās uzņēmuma vietas izvēle atkarīga no biznesa modeļa. Piemēram, informācijas tehnoloģiju nozares uzņēmumiem, kuriem nepieciešams liels skaits programmētāju, vismaz pašlaik ērtāk ir atrasties Rīgas reģionā. Taču ražotājiem, kas savus darbiniekus pietiekami operatīvi var apmācīt paši vai kam nepieciešamo augstas kvalifikācijas darbinieku skaits nav tik liels, ir ļoti labas iespējas attīstīt spēcīgus uzņēmumus arī reģionos. Turklāt daudzas reģionālās pilsētas ir ar vēsturiski attīstītu nozaru specializāciju, un tad kvalificēta darbaspēka pieejamība konkrētajā reģionā būs pat labāka nekā Rīgā."