Latvija var! Ar busiņiem saldējumu nogādā tālās lauku mājās un Rīgas birojos  (11)

Rakstu sērijā "Latvija var!" portāls "Delfi" stāsta par uzņēmīgiem cilvēkiem Latvijas biznesā, kuru idejas pārtop inovatīvos produktos, iekaro eksporta tirgus vai pašmāju klientu sirdis. Projekts top sadarbībā ar DNB.

Jau drīzumā Grasbergi kādreizējā avīžu kioska namiņā Valmierā plāno atvērt piena kiosku. Tas būs pirmais šāda veida projekts, un, lai saprastu, kā nelielo ēku iekārtot atbilstoši visām prasībām, nācies pamatīgi palauzīt galvu gan pašiem, gan ierēdņiem. Kioskā būs iespējams nopirkt dažādus "Zilūžu" saimniecībā tapušus piena produktus, tostarp pašreiz lielāko kārumu – saldējumu ar griljāžu. "Faktiski mēs, ņemot zāli un izlaižot to caur govi, iegūstam saldējumu," smejoties stāsta saimniecības tirdzniecības un mārketinga vadītājs Valts Grasbergs.

Kopš 2004. gada saimniecība realizējusi 14 projektus, kuriem piesaistīti Eiropas Savienības fondu līdzekļi. Finansējums likts lietā gan jaunu ēku būvniecībā, gan iekārtu iegādē. Pērno gadu Jānis gan vērtē kā visai neveiksmīgu, galvenokārt sliktās graudu ražas dēļ, taču šogad laikapstākļi esot krietni labvēlīgāki un gadam vajadzētu būt arī finansiāli daudz veiksmīgākam, viņš lēš. Pērn Valmieras novada Bērzaines pagasta Jāņa Grasberga zemnieka saimniecība "Zilūži" apgrozīja 903 505 eiro.

Šobrīd "Zilūži" ir mājražotāji, taču jau kādu laiku gatavojas pārejai uz atzītu ražotāju un cer, ka to izdosies paveikt līdz šī gada beigām.

"Man tajā laikā bija septiņi gadi. Atceros, ka lēnām bija desmit govis, piecpadsmit, tad šī te akmens ēka (rāda uz celtni netālu no mājas – aut.) jau bija pilna. Tad bija kādas 20 slaucamas govis. Tas viss bija ļoti liels roku darbs. Govis tika laistas ganībās, un bija visādi brīnumi, visādas vielmaiņas slimības," par saimniecības pirmajiem gadiem stāsta Jānis, "tas viss ir pa gabaliņam līmēts, nekas nav gatavs nokritis." Viņa vecāki uz laukiem pārcēlušies ar lielu entuziasmu, lai gan laiki nebūt nebija viegli – naudu par pienu nereti izmaksāja sierā, bet pie veterinārārstiem bija jābrauc ar degvielas kannu, jo brīvo līdzekļu tolaik nevienam īsti neesot bijis.

Saimniecībā strādā visa ģimene – vecāki, viņu trīs dēli – Jānis, Valts un Andris, kā arī dēlu otrās pusītes. Vaicāti, vai jau augot zinājuši, ka strādās saimniecībā, trīsdesmit vienu gadu vecais Jānis un divdesmit četrus gadus vecais Andris atbild apstiprinoši. Savukārt par Andri gadu vecākais Valts atzīst, ka ceļu atpakaļ atradis ne uzreiz. Viņš vēlējies kļūt par profesionālu sportistu, taču sapnis izplēnējis un viņš "pa taisno no bobsleja nometnes" aizbraucis uz Jelgavu, lai iestātos Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU).

Saimniecības vadītāja pienākumus no tēva Jānis pārņēma krīzes laikā, kad arī radušās pirmās domas par to, ka pienam kaut kā vajag piešķirt pievienoto vērtību. Šobrīd tēvs ir saimniecības sagādnieks, bet māte aizvien vēl rūpējas par grāmatvedību. Valts vada tirdzniecību un mārketingu, Andris ir atbildīgs par govīm, jo apgūst veterināra arodu LLU. Visus svarīgos lēmumus gan ģimene joprojām pieņem kopā.

"Zilūži" atrodas gleznainā vietā – gandrīz pašā ezera krastā. Saimniecības virzienā ved visai šaurs asfaltēts ceļš, gar kura malām iekopti labības lauki. Braucot pa šo ceļu, mums pretim ducina vairāki traktori, redzam arī riteņbraucēju, citus auto gan ne. Iegriežot saimniecības piebraucamajā ceļā, pamanām fermas ēkas un pārstrādes cehu, bet ne māju. Tā skatam paslēpusies neliela uzkalniņa pakājē aiz kokiem, krūmiem un puķēm. Voljerā pie mājas mīt trīs lieli suņi. Valts gan uzreiz skaidro, ka tie neesot vis sargsuņi, bet gan ģimenes mīluļi. Zaļās sētas ieskautajā teritorijā tie dzīvo vien pa dienu, jo citādi rējēji ne soli neatiet no Andra un traucē viņa darbu govju kūtī. Suņiem lielā saimniecība nav jāsargā, to dara strādnieki un videokameras.

Fermā dzīvo dažnedažādas govis – brūnas, melnas un raibas. Šobrīd visvairāk esot raibo un melno. Kūtij, kurā viesojamies, ir vaļēji sāni, tā savā ziņā atgādina milzu nojumi. Govis tajā mīt divos aplokos, pa kuriem var brīvi staigāt. Ārā tās netiek vestas, jo tā nav iespējas lopiņus nodrošināt ar sabalansētu barību. Savukārt teliņi mitinās nedaudz nostāk no lielās kūts. Katrā steliņģī mīt četri mazuļi. Drīzumā brāļi cer sākt jaunas teliņu novietnes būvniecību blakus pieaugušo govju kūtīm. Pašreizējā mazuļu mītne esot vien pagaidu risinājums.

"Saldējuma recepti iegādājos kopā ar iekārtu, bet tā bija ļoti jāmaina, jo bija pārāk mūsdienīga. Pamēģinājām no receptes izņemt augu taukus, izņemt stabilizatorus, bet tad saldējums neputoja. Tad mēs, kombinējot dabīgos produktus, mēģinājām atrast tādu proporciju, lai saldējums būtu garšīgs un vienlaikus ar labu viskozitāti," saka saimnieks.

Lai nodrošinātu piena un līdz ar to arī saldējuma garšu, diendienā jāseko līdzi tam, ko govis ēd. Grasbergi barību īpaši sabalansē un uzmana, lai piena devējas no mielasta neizlasītu vien to, kas vislabāk garšo. Lopiņus saimniecībā darbinieki uzmana visu diennakti. Tieši piena garša un govju veselības saglabāšana ir galvenie iemesli, kādēļ lielie dzīvnieki netiek laisti ganībās pļavā, skaidro Jānis: "Izlaižot ārā, es nevaru garantēt, ka viņas nebūs saēdušās nātres vai kaut kādas zāles kādā stūrī, kas paskābinātu pienu. Un arī pašām tas var nākt tikai par sliktu."

Piena pārstrāde saimniecībā sākta pirms mazliet vairāk nekā trim gadiem, kad piensaimniekiem "smagi cirta" Krievijas embargo. Tā kā "Zīlūži" atrodas Vidzemes ziemeļaustrumos, saimniecībā saražotais piens tika nodots "Food Union" grupas uzņēmumam "Valmieras piens", taču līdz ar Krievijas tirgus aizvēršanos piena iepirkuma cenas tā kritušās, ka izdzīvošana kļuvusi par izaicinājumu. Pirmā saldējuma krava ceļu pie klientiem mēroja pirms diviem gadiem, vēlā rudenī, atminas Jānis.

Jau pusotru gadu "Zilūži" ir biedrs lauksaimniecības pakalpojumu piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā "Piena loģistika", kas spēj nodrošināt salīdzinoši augstu piena iepirkuma cenu – ja šobrīd vidējā cena Latvijā ir 29 centi litrā, tad kooperatīvā tā ir 32 centi litrā. Jānis gan smej, ka Rietumeiropā tā esot krīzes laiku cena. Salīdzinoši augsto cenu nodrošina kooperatīva stingrās prasības attiecībā uz baktēriju un somatisko šūnu skaitu pienā, kam jābūt vēl uz pusi mazākam, nekā noteikts labas pārtikas praksē. Kooperatīvs pienu piegādā vairākiem pārstrādātājiem, tādējādi mazinot atkarību no konkrēta uzpircēja.

Kooperatīva valdes priekšsēdētājs un zemnieku saimniecības "Kūdras" īpašnieks Agris Ludriksons skaidro, ka kooperatīvs lielā piena apjoma dēļ, ko tas iepērk no biedriem, spēj veiksmīgāk pārstāvēt viņu intereses. "Mums ir arī savas mašīnas, varam pagriezties, kurā virzienā vajag, ja ir laba vienošanās," skaidro Ludriksons, piebilstot, ka kooperatīva piens tiek eksportēts arī uz Igauniju, "arī Jānis pēc iestāšanās kooperatīvā teica: "Kur es biju agrāk?"" Taujāts par to, vai, raugoties ilgtermiņā, saimniekiem ir vērts pašiem sākt piena pārstrādi, viņš atbild, ka tas nav viegls uzdevums un prasa milzu darbu un lielus līdzekļus, taču "Jānis ir viens no tiem, kas ir to sākuši un, manuprāt, ļoti veiksmīgi". Ludriksons uzsver, ka Latvija ir maza un līdz ar to ļoti atkarīga no globālā tirgus tendencēm, kas savukārt ietekmē piena iepirkuma cenas, tādēļ prognozēt, vai ilgtermiņā zemnieki var cerēt uz situācijas uzlabošanos, ir ārkārtīgi sarežģīti.

Dienā "Zilūžos" tiek pārstrādāta aptuveni puse no izslaukuma – trīs līdz četras tonnas piena. Pārējais tiek nodots kooperatīvam. Klientu visiecienītākie "Zilūžu" ražojumi ir saldējums ar griljāžu un biezpiens. Apmēram gadu visu saimniecībā tapušo produkciju rotā zīmols "Grasbergs".

Tā ir neparasta pieeja tirdzniecībai, taču brāļi uzskata, ka autoveikali ir labs veids, kā sasniegt plašu pircēju loku. Tiesa, šādai tirdzniecībai ir arī ne mazums šķēršļu, piemēram, katra pašvaldība busiņa viesošanos pie klientiem interpretē citādi, vieni to dēvē par izbraukuma tirdzniecību, citi par piegādi, līdz ar to arī mainās summas, kas nodevās jāmaksā pašvaldībām. "Ir novadi, no kuriem aizgājām, jo vienkārši nevarējām izdevīgi tirgoties," saka Jānis.

Vaicāti par to, vai vēlētos ielauzties lielo tirdzniecības ķēžu plauktos, viņi atbild noraidoši, uzsverot, ka "Grasbergs" ir produkti ar stāstu, tādēļ arī veikaliem, kuros tos var iegādāties, jābūt īpašiem. Brāļi raugās Igaunijas virzienā un vēlas savu autoveikalu tīklu attīstīt arī kaimiņvalstī. Šobrīd gan vēl tiek pētīta vietējā likumdošana, lai saprastu, vai šāda veida tirdzniecība kaimiņvalstī maz ir iespējama.

Tāpat Grasbergi cer tuvāko gadu laikā ievērojami palielināt ganāmpulku, to papildinot ar jaunu govju šķirni, kas radīta ASV. Šo lopiņu piens ir ar augstāku tauku saturu, līdz ar to izdevīgāks piena pārstrādē. Brāļi arī stāsta, ka vēlas sākt siera ražošanu, uzcelt vēl vienu kūti, iespējams, iegādāties papildu zemi un turpināt ganāmpulka uzlabošanu. Visi trīs ir aizrautīgi, un katrs šķiet atradis savu jomu, iespējams, tādēļ par "Grasberga" produktiem dzirdam arvien biežāk.

Marine Krasovska, "DNB bankas" Uzņēmumu risinājumu pārvaldes vadītāja:

"Tieksme pēc jaunā, nākotnes vīzija, motivācija, radošums, riska un atbildības uzņemšanās – tas viss veido uzņēmēja garu. Jauninājumu ieviešana ir arī viens no saimniecības "Zilūži" plāniem: pāreja no saldējuma mājražošanas uz atzītu ražošanu.

Mājražošana ir ideāls risinājums, lai izvērtētu tirgus pieprasījumu un patērētāju vēlmes. Dažreiz tā ir konkurences priekšrocība un diferenciācijas elements. Pieaugot apjomiem, uzņēmumi aizdomājas par efektivitāti, pašizmaksu un procesa automatizāciju. Pāreja uz sērijveida vai arī uz masveida ražošanu būtiski maina biznesa modeli.
Pieci būtiskākie aspekti, pārejot no mājražošanas uz sērijas ražošanu:

1. Ražošanas laika un apjomu vadība
Galvenais biznesa uzdevums ir sabalansēt ražošanas apjomus ar tirgus pieprasījumu. Sērijveida ražošana nodrošina lielāka preču apjoma saražošanu pa to pašu laiku, kā arī nozīmīgi samazina preces ražošanas termiņu, kas dod iespēju ātrāk piegādāt preci gala patērētājiem. Uzņēmums var efektīvāk izmantot atbrīvoto laiku, piemēram, mārketinga izpētei, inovāciju ieviešanai, jauno kompetenču attīstībai.

2. Cilvēciskais faktors un darbaspēka izmaksas
Vairāk automatizācijas – mazāk kļūdu. Mājražošanas procesā katra preces vienība tiek saražota individuāli. Tas dod iespēju maksimāli pielāgot preci patērētāja vajadzībai, bet, no otras puses, nav iespējams nodrošināt stabilu kvalitāti un standartizācijas līmeni. Aizvietojot roku darbu ar mašīnu darbu, uzņēmums ne tikai paātrina un standartizē procesu, bet arī būtiski samazina personāla izmaksas, kas savukārt uzlabo produkcijas pašizmaksu un rentabilitāti.

3. Dizains, preces izskats, iepakojums
Sērijražošana dod mazāk iespēju mainīt preces dizainu vai individualizēt iepakojumu. Līdz ar masveida ražošanu iespējas strādāt pēc individuāla pasūtījuma ir vēl mazākas. No otras puses, patērētājam ir vieglāk atpazīt mīļāko preci pēc standarta dizaina.

4. Kvalitātes vadība
Kvalitāte veido reputāciju, uz tās rēķina nedrīkst ekonomēt. Kvalitātes standartu ieviešana ražošanas procesā ir atsevišķa joma nepārtrauktai uzlabošanai un inovācijām. Sērijveida ražošana ļauj nodrošināt stabilu un vienmērīgu kvalitāti, kas ir svarīgi jebkuram tirgotājam, patērētājam, biznesa partnerim. No otras puses, mājražošanai ir savs šarms. Patērētāji dažreiz atzīst, ka "tas vairs nav tas" saldējums, ievārījums vai ziepes.

5. Izmaiņas biznesa modelī un krājumu vadībā
Procesu automatizācija noved pie loģiskiem biznesa jautājumiem: kā efektīvāk izmantot ražošanas jaudas, kā attīstīt jaunus preču realizācijas kanālus un loģistiku, kur glabāt krājumus un cik tas izmaksā. Tā ir arī apgrozāma kapitāla vadība – naudas un krājumu aprites cikls, darbs ar debitoriem utt.

Stratēģiskiem lēmumiem saistībā ar biznesa paplašināšanu vienmēr līdzās ir finansēšanas jautājums. Noteikti varu ieteikt aizdomāties gan par finansēšanu zemes iegādei, gan par investīcijām iekārtās. Vienmēr priecājos par tādiem uzņēmējiem kā "Zilūži", kas, neskatoties uz apstākļiem, meklē jaunas biznesa iespējas!"