''Sudraba nams' ar zelta skursteni', kur top simtiem rotaslietu  (5)

Matīsa ielas darbnīcā, kas iekārtota koka ēkas pirmajā stāvā, top gredzeni, auskari, ķēdītes un citas sudraba rotas. Ēkā darbojas arī "Sudraba nama" veikals, kurā nopērkami gan uzņēmuma meistaru darinājumi, gan arī citu juvelierizstrādājumu ražotāju zelta rotas.

Darbnīca un veikals iekārtoti, apvienojot vairākus pirmā stāva dzīvokļus, kopumā 120 kvadrātmetru platībā. Legzdiņš atminas, ka panākt, lai ēkas fasādē varētu izveidot ieejas durvis, esot bijis sarežģīti, jo nams atrodas Rīgas vēsturiskā centra teritorijā: "Tas bija ārkārtīgi sarežģīts saskaņošanas process un ilga divus gadus, jo ielas šajā pusē ir Rīgas vēsturiskais centrs, pretējā pusē vairs nav, un saskaņošana ir trīs reizes sarežģītāka. No sākuma kādu laiku tas kalpoja vienkārši kā birojs, bet tad izdomājām uztaisīt šeit arī veikalu."

Viena no nišām, kurā veiksmīgi ielauzies "Sudraba nams", ir absolventu gredzenu izgatavošana. Tiesa, sarūkošā skolēnu skaita dēļ mazinās arī apgriezieni šajā jomā, toties aug pieprasījums pēc zelta izstrādājumiem, un pēdējā laikā kopējos pārdošanas rādītājos dzeltenais dārgmetāls pietuvojies sudrabam.

Pirmie darbi un eksperimenti ar sudrabu tapuši pie galda paša istabā. Toreiz, lai arī sudraba cenas bijušas ļoti zemas, tikko skolu beigušajam jaunietim dārgmetāls nav bijis gluži pa kabatai. "Sudrabs maksāja kādus sešus septiņus santīmus gramā. Toreiz bija pavisam cita nauda, cilvēkiem algas bija ap 40 latiem," stāsta Legzdiņš. Lai arī vien nesen skolu beidzis, viņš jau sāka saņemt jautājumus, vai varot ko izgatavot no sudraba. Tā nu viņš iegādājies šim dārgmetālam atbilstošus instrumentus un ķēries pie lietas.

Sākotnēji rotas nonākušas dažādos Rīgas salonos, bet, kad modeļu jau bijis vairāk, Legzdiņš sācis braukt uz dažādiem gadatirgiem visā Latvijā. "Ar laiku apguvu arvien vairāk prasmju, arvien ātrāk sāku strādāt, jo, lai braukātu pa tirdziņiem, vajadzēja jau tādu plašāku sortimentu, nevarēja aizbraukt tikai ar Nameja gredzeniem. Tur vajadzēja, lai būtu daudz vairāk – kādi 20, 30 veidi, varbūt vēl vairāk," stāsta rotkalis.

"Kad biju amatnieks, strādāju viens pats. Un vienmēr biju pārliecināts, ka amatniecība varbūt mani nodrošinās ar iztiku, bet to nekad nevarēs uztvert kā biznesu. Taču, kad jau uzzināju kaut ko vairāk par rūpnieciskas ražošanas iespējām juvelieru lietās un parādījās arī citas iespējas, es sapratu, ka man ir vajadzīgs palīgs," viņš, mazliet smejot, saka un piebilst, ka tad jau palīgam vajadzēja palīgu un darbinieku skaits lēni kā ceļa rullis sācis augt.

Pierasts, ka uz jautājumu, kur strādā lielākā daļa darbinieku, uzņēmēji atbild: "Ražotnē, citādi taču nebūtu efektīvi!" Taču "Sudraba namā" ir citādi. Tā kā rotas tomēr nav prece, ko pērkam ik pārdienas, tad lielu darbu nākas ieguldīt arī pārdošanā. "Ražošana jau ir diezgan efektīva, bet pārdot – tas, iespējams, ir pat sarežģītāk," stāsta Legzdiņš.

Lai arī sava vieta tirgū jau iekarota, "Sudraba nama" produkcija joprojām ir pieejama arī tirdziņos. Uz tiem gan netiek vesti zelta izstrādājumi, taču no sudraba rotām pieejams ļoti plašs klāsts.

Jau kādu laiku Legzdiņš un viņa kolēģi vairs necenšas prognozēt, kā jaunie produkti "aizies", jo gaume esot neprognozējama: "Cilvēku gaumi paredzēt absolūti nav iespējams. Tu uztaisi it kā skaistu izstrādājumu – un nekas nenotiek, tajā pat laikā vienkāršs gredzentiņš pēkšņi kļūst par pārdotāko. Vienkārši, kad tiek gatavots jauns modelis, par to netiek domāts – mēs taisām un viss. Klients izlems." Ir gan kāda rotaslieta, kas pārdotāko vidū bijusi vienmēr, – Nameja gredzens.

"Sudraba nama" klāstā ir vairāk nekā 2000 dažādu rotu modeļu, tostarp aptuveni 800 gredzenu. Jau laikā, kad Legzdiņš bija amatnieks ar pārdesmit gredzenu lielu piedāvājumu, viņš saņēmis pasūtījumus absolventu gredzenu darināšanai. Tolaik gan aktuālākas bija piemiņas piespraudes, ne gredzeni, bet tagad tendence mainījusies un skolēni vēloties ko paliekošāku, ko tādu, kas nēsājams arī ikdienā.

Rotkalis saka, ka ar pieprasījumu šajā segmentā "viss tā kā būtu kārtībā", bet problēma ir arvien sarūkušais Latvijas iedzīvotāju skaits un līdz ar to sarūkošais skolēnu skaits. "Ja reģionu lielākajās ģimnāzijās toreiz bija 90 absolventu, tad tagad 30 līdz 40. Milzīga starpība," saka Legzdiņš.

Ceļš no idejas līdz produktam nav ilgs, kā smejas Legzdiņš: "Pāris negulētu nakšu." Savulaik, kad viņš darbojies viens, idejas tika krātas, jo ikdienā tam neesot bijis laika pieķerties, bet, kad nu reiz tām ķēries klāt, tad uz mēnesi vai pat diviem. "Tad tas beigās aizgāja jau līdz tādai stadijai, ka naktī tu pamosties no tā, ka neguli, bet domā par to, kā tu no rīta viņu liksi kopā, – tādas diezgan sirreālas sajūtas," atminas rotkalis.

Sudrabs ir cimperlīgs metāls, un, lai rotas no tā izdotos kvalitatīvas, izgatavošanas procesā jāņem vērā ļoti daudz faktoru, tostarp dārgmetāla sastāvs un kausēšanas temperatūra. "Pirmais ir modelis. Pēc tam tas ir jāizgatavo, kas parasti prasa vienu vai divas darba dienas. Tad no tā tiek izgatavota forma un tas tiek ielikts gumijā iekšā. Pēc tam jau visi procesi ir ļoti sarežģīti: tiek izspiests vaskā, vasks salikts tādā kā eglītē, pēc tam ielikts ģipsī un vēlāk no ģipša karsējot iztecināts ārā, pēc tam tiek liets sudrabs," rotas tapšanas procesu raksturo Legzdiņš.

Milzīga nozīme galarezultāta veiksmē ir izejmateriāla kvalitātei, proti, sudrabam. Tam jābūt visaugstākās kvalitātes, stāsta rotkalis: "Pietiek 0,1% nepareizo piejaukumu būt klāt, kad materiāls faktiski jau ir nelietojams."

"Pirmajos gados lielākās kļūdas bija, ka mēs domājām – sudrabs ir sudrabs, var nopirkt karoti, monētu, ķēdītes, tātad lūžņus, un pēc tam pārliet. Tā nav. Arī šos izstrādājumus nododot attīrīšanai, kur skābē izšķīdina un pēc tam atkal dabū absolūti tīru sudrabu atpakaļ, procesam ir jābūt ideālam, jo, līdz ko kaut kas nebūs kārtībā, nebūs arī kvalitātes," skaidro Legzdiņš, piebilstot, ka par brāķi dēvējama rota, kurai ir poras. Tieši tādēļ sudrabu uzņēmumam piegādā tikai viena firma, kurai Legzdiņš uzticas.

Vaicāts par konkurenci nozarē, meistars atbild, ka Latvijā šāda veida uzņēmumu ir ļoti maz – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Savulaik "Sudraba nams" sadarbojies arī ar ārvalstu uzņēmumiem, galvenokārt izpildot dažādus pasūtījumus, taču ar laiku no šī darbības virziena atteicies, jo "lielākoties viņi vēlas ideālu kvalitāti par ķīniešu cenām".

Sudrabs latviešiem ir saprotams metāls, un, lai arī pieprasījums pēc zelta aug, "Sudraba nams" ir un paliks tieši "Sudraba nams", saka Legzdiņš, uzsverot, ka klienti ir pieraduši pie nosaukuma un to atpazīst. Pēc brīža viņš smejot piebilst: "Drīzāk var teikt – sudraba nams ar zelta skursteni."

Runājot par savu uzņēmumu, Legzdiņš nebaidās teikt, ka attīstība bijusi salīdzinoši lēna, taču tam ir pamatojums: "Katrs solis pārdomāts, veikts lēni un ar milzīgu atbildību, jo man ir ārkārtīgi svarīgi: ja es uzņemos atbildību – cilvēks atnāk strādāt –, man jābūt pārliecinātam, ka viņš būs nodrošināts ar darbu un algu."

Evija Ercmane, "P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību" projektu direktore:

''"Sudraba nams" savu vietu tirgū iekarojis ar kvalitatīvu produktu, ko Latvijā pašlaik spēj piedāvāt vien retais. Tādēļ uzņēmumam ir svarīgi savas pozīcijas ne vien noturēt, bet arī tiekties tās pacelt vēl augstākā līmenī. Un viena no pieejām, kā mūsdienās to panākt, ir aktīva uzņēmuma pozicionēšana virtuālajā vidē – kura turklāt daudziem informatīvajā ziņā ir daudz reālāka nekā "īstā".

Mūsdienās bez uzņēmuma oficiālajiem sociālo tīklu profiliem neiztikt, tādēļ tos ir būtiski izveidot radoši un kvalitatīvi. "Sudraba nams" jau ir parādījies Facebook platformā, kur es tam ieteiktu turpināt arvien regulārāku darbību, t.i., jaunu ierakstu veidošanu, uzrunājot jau esošo auditoriju un piesaistot jaunu.

Te ir būtiski atcerēties, ka nepietiek tikai ar profila izveidošanu. Uzņēmumam ir jānosaka sava mērķauditorija, kuru tas vēlas sasniegt sociālo tīklu platformā un secīgi arī klientūrā. Pēc tā var noteikt jau konkrētu stilu un veidu, ar kādu tas uzrunās savus virtuālos sekotājus – valoda, nostāja, saturs. Svarīgi ir arī izstrādāt grafiku, pēc kura tiks izvietoti ieraksti. Grafikā arī nepieciešams ņemt vērā tā saucamās "karstās" sezonas, kuru laikā ir vērojama pastiprināta klientu interese uzņēmuma produkcijā. "Sudraba nama" gadījumā tas varētu būt vidusskolu žetonvakaru un izlaidumu laiks (precīzāk, periods pirms šī laika), kad aktuāla personalizētu gredzenu vai piespraužu izgatavošana, kā arī kāzu sezona, kad tiek pasūtīti laulību gredzeni.

Ar šādiem virtuālajiem komunikācijas paņēmieniem "Sudraba nams" var sagaidīt stabilu klientu pieaugumu, kas ar laiku biznesu ļaus paplašināt. Prieks, ka jau šobrīd "Sudraba nams" kā prioritāti noteicis savu produktu kvalitāti - tas veicina klientu lojalitāti, kas uzņēmumam galu galā ir noteicošais faktors veiksmīgam biznesam. Novēlu to turpināt un sasniegt aizvien vairāk savā darbībā!''