Raimonds Krūmiņš izsakās par nodokļu reformu un ēnu ekonomiku  (1)

Jau kādu laiku mēs diskutējam par esošās nodokļu sistēmas trūkumiem, no kuriem kā galvenais tiek minēts nesamērīgi augstie darbaspēka nodokļi, kas kombinācijā ar tā arī neradušos nodokļu maksāšanas „kultūru” un VID mazspēju noved pie graujošas un kropļojošas ekonomiskās realitātes.

Ja par katru eiro, ko darba ņēmējs saņem „uz rokas”, darba devējam ir gandrīz tikpat („rupji” rēķinot 0,8 eiro) jāsamaksā nodokļos, pietiekami daudziem uzņēmējiem tas šķiet netaisnīgi „pēc definīcijas”, un viņi uzskata par morāli attaisnojamu krāpšanos ar šo nodokļu samaksu visdažādākajos veidos. Savukārt, citi, kuriem sākotnēji krāpšanās nav bijusi prātā, vēlāk nesamērīgo nodokļu izmaksu dēļ ir spiesti rīkoties līdzīgi, jo citādi nespēj konkurēt tirgū un viņiem draud izputēšana. Vēl citi, izmantojot situāciju, ka krāpjas gandrīz visi, savu „biznesu” organizē, veicot tikai nodokļu izkrāpšanas no valsts budžeta kā, piemēram, PVN „karuseļi”, un viņiem nav grūti paslēpties, ja vairāk vai mazāk visapkārt blēdās visi. VIDam un citiem tiesībsargiem pat teorētiski nav iespējams izkontrolēt visu un atšķirt vienus no otriem un trešajiem, nemaz jau nerunājot par gadījumiem, kad „gani” paši ir iesaistīti vai pat organizē nodokļu izkrāpšanu un nemaksāšanu.

Rezultātā vienīgie puslīdz normālie nodokļu maksātāji ir valsts institūcijas un uzņēmumi, kā arī lielie monopoluzņēmumi un uzņēmumi, kuriem ir ierobežots konkurentu loks, un kuru vadītājiem nav personīgas notivācijas nodokļu nemaksāšanā. Pārējie nodokļus maksā tikai tik, lai neizskatītos, ka nemaksā nemaz un tiešām „neuzrautos” uz VID. Pat puslīdz oficiāli tiek atzīts, ka ir nozares, kur tā sauktā „ēnu ekonomika” sasniedz 80 un 90 procentus, piemēram, taksometru pakalpojumi vai privātobjektu būvniecība. Vidējais „ēnu ekonomikas” īpatsvars tiek lēsts 20 – 40 procentu robežās, un lielāka precizitāte nav iespējama, jo tāpēc jau tā ir „ēnu ekonomika”. Oficiālā statistika un IKP aprēķini šādos apstākļos, protams, ir ļoti nepateicīga nodarbošanās, un Latvijas Bankas prezidents var vien „brīnīties”, ka valsts budžeta ieņēmumi pieaug par 7 procentiem, neraugoties uz ekonomikas (IKP) pieaugumu tikai par vienu procentu. Patiesībā oficiālā statistika šādos apstākļos nav uztverama pārāk nopietni, un visi dati ir rūpīgi „filtrējami” ar šo datu lietotāja pieredzes „sietu”.

Apmēram puse no strādājošajiem oficiāli saņem minimālo algu vai summu, kas to pārsniedz nebūtiski. Daļa no viņiem saņem papildus maksājumus, apejot nodokļus, taču negūst pienācīgu sociālo aizsardzību, bet daļa ir spiesti iztikt ar minimālo algu un vēl uzturēt ģimenes. Tāpēc nav jābrīnās, ka emigrācija neapsīkst, bet kvalificēta darbaspēka paliek arvien mazāk.

Var jau vainot uzņēmēju alkatību un negodīgumu, un tā ir taisnība, taču ne vienīgā. Taisnība ir arī tas, ka likumdevējs nav izdarījis nepieciešamās korekcijas nodokļu sistēmā, lai ekonomikas un valsts graušanu novērstu, lai nodokļu sistēmu padarītu taisnīgāku, lai izskaustu objektīvo un subjektīvo motivāciju nodokļu nemaksāšanai, lai VID „neiespējamo misiju” padarītu par iespējamu.
Valsts pilsoņiem un uzņēmējiem pēc tam, kad ir pagājis ceturtdaļgadsimts kopš barikādēm, un ir izskolojusies un nobriedusi paaudze, kas dzimusi pēc valsts neatkarības atjaunošanas, ir pamats nodokļu jomā sagaidīt no likumdevēja kaut ko vairāk nekā to, kas radīts vēl pirms barikādēm.
Ja mēs jau padsmit gadus atrodamies vienā Savienībā ar valstīm, kuru dzīves un sociālie standarti skaitliski vairākas (!) reizes pārsniedz mūsējos, tad to nevar izskaidrot tikai ar makroekonomiskajām atšķirībām, kuras patiesībā nemaz tik lielas nav. Valsts nav pareizi uzstādījusi un nodefinējusi savus mērķus iedzīvotāju dzīves līmeņa jomā, un pat nav apzinājusies šo trūkumu.

Tieši darbaspēka nodokļi ir viens no iedarbīgākajiem rīkiem dzīves standartu definēšanai valstī, turklāt tieši šādā secībā, kad standarts tiek noformulēts skaitliskā izteiksmē un tikai pēc tam sasniegts, nevis otrādi, kā tas ir bijis līdz šim, kad tika cerēts sasniegt kādu iedomātu pietiekamu dzīves līmeni ar atbilstošu ekonomisko attīstību un tad noteikt atbilstošu minimālās algas līmeni, neapliekamo minimumu par strādājošo un apgādājamo un tamlīdzīgi. Rezultātā minimālā darba alga un neapliekamais minimums ilgus gadus cēlās nenozīmīgā apmērā, un Latvijas ekonomika brīva Eiropas darbaspēka tirgus apstākļos ir kļuvusi pilnīgi konkurētnespējīga tieši uz darbaspēku. Kā sekas tam ir nespēja konkurēt uz investīcijām, jo kurš gan investēs, ja nav darbaspēka, kas šīs investīcijas apkalpo. Ja nav investīciju, nav arī ekonomikas izaugsmes, un situāciju principiāli neglābj arī vēl pieejamais, bet potenciāli rūkošais ES finansējums. Tas patiesībā situāciju tikai sarežģī, jo patērē lielu valsts birokrātisko resursu un atrauj to no patiesu reformu veikšanas un novērš uzmanību. Darbaspēka emigrācija uz konkurētspējīgākiem tirgiem turpinās, iekšējā tirgus izmērs sarūk, vēl vairāk apdraudot ekonomikas izaugsmi.

Neraugoties uz plašo apspriešanu un vispārējo atziņu par izmaiņu nepieciešamību, tā arī neesmu saklausījis jēdzīgus priekšlikumus darbaspēka nodokļu izmaiņām ne no ierēdņiem, ne politiķiem, ne dažādajiem ekonomistu grupējumiem, un praksē viss ir aprobežojies ar nodokļu likmju paraustīšanu dažu procentu robežās, ko ir pavadījušas nebeidzamas un neauglīgas iesaistīto un ieinteresēto pušu diskusijas.

Bažas par izniekoto iespēju manī rada arī valdības sagatavotās nodokļu reformas skices. Protams, labāk ir darīt kaut ko, nekā neko, tomēr, ja ķeras klāt kādai lietai, tad tas ir jādara no pareizā gala, jeb jāsāk likvidēt lielāko problēmu. Šobrīd valdība pamatoti ir konstatējusi divas galvenās problēmas – darbaspēka nodokļu pārmērīgo slogu un uzņēmumu ienākuma nodokli reinvestētajai peļņai.

Tomēr darbaspēka nodokļu problēma, ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir vismaz ar kārtu smagāka par peļņas nodokli, kaut gan sagatavotajās reformas skicēs galvenais akcents izskatās likts tieši uz peļņas atslogošanu. Un tas nav pareizi. Izteiktie piedāvājumi par IIN diferencēta neapliekamā minimuma celšanu ir pilnīgi nepietiekami un, speciālistam acīmredzami, nedos gaidīto efektu, sevišķi, ekonomikas izaugsmei un darbaspēka piesaistei, kā arī neatvieglos VID darbu.

Tāpēc atļaušos izteikt dažus priekšlikumus, kas balstīti manā personīgajā nodokļu administrēšanas pieredzē, jo no 1995.-2003.gadam vadīju Rīgas domes Finanšu departamentu, kura kompetencē bija zemes, īpašuma, nekustamā īpašuma un iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšana. Tajā laikā manā vadībā tika izveidota nodokļu administrēšanas struktūra un informācijas sistēmas, kā rezultātā nekustamā īpašuma nodokļu iekasējamība pieauga no 70% līdz pāri par 100%, jo, pateicoties ērti strukturētai informācijai, tika sekmīgi aprēķināti un iekasēti kārtējie maksājumi, atgūti iepriekšējo gadu parādi un tika nodrošināta ātra un precīza izmaiņu reģistrēšana īpašuma un lietošanas tiesību maiņas gadījumos, kā arī radīta neiecietīga gaisotne nodokļu nemaksāšanas gadījumiem, vienlaikus nodrošinot paredzēto atvieglojumu piemērošanu.
Kā jau minēts, galvenā darbaspēka nodokļu problēma ir tā, ka tie ir nesamērīgi lieli, un vienlaikus tie veido nozīmīgu ieņēmumu daļu valsts un pašvaldību budžetos. Ja tos samazina par dažiem procentiem, vienīgais efekts ir negatīvā ietekme uz budžetu, kas prasa samazināt izdevumus vai rast aizstājošu avotu. Bet galvenais šāda risinājuma trūkums, ko apliecina arī pieredze no jau veiktajiem samazinājumiem, - tas nemazina izvairīšanos no šo nodokļu samaksas un rezultātā tas nenovērš pārējās iepriekš minētās problēmas.

Tātad samazinājumam ir jābūt būtiskam, es teiktu, likmes jāsamazina vismaz par pusi vai vairāk. Tad varētu sagaidīt būtisku nodokļa samaksas uzlabošanos, kā rezultātā pieaugtu jeb faktiski legalizētos bāze jeb apliekamais ienākums. Tomēr vismaz sākotnēji būs nepieciešams kompensējošs avots, un reāli tāds ir tikai viens, proti, PVN pacelšana līdz 26 procentiem. Var gadīties, ka arī PVN celšana pilnībā nekompensē iztrūkumu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanas, tāpēc ir svarīgs veids, kā šo nodokli samazināt.

Īpaši svarīgi nodokli samazināt ir tiem, kas saņem mazāk kā vidējo algu valstī, tāpēc pareizākais veids būtu noteikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo ienākumu daļu 1000 EUR mēnesī jeb 12000 eiro gadā. Vienlaikus jāatsakās no sociālo iemaksu daļas ieturēšanas no darba algas, pārliekot to uz darba devēju, lai tie, kas saņem algu, kas nepārsniedz neapliekamo ienākumu līmeni, saņemtu „uz rokas” tik, cik „uz papīra”, kā tas ir Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā un Somijā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai atjaunotu Latvijas konkurētspēju Eiropas Savienības darbaspēka tirgū. Vienlaikus jāatsakās no visiem citiem IIN atvieglojumiem darba ņēmējiem, lai pēc iespējas atslogotu VID. Rezultātā alga līdz 1000 eiro mēnesī pilnībā nonāktu „uz rokas”, bet darba devējam būtu jāsamaksā tikai sociālās iemaksas 34,09% apmērā līdzšinējo aptuveni 80% vietā, rēķinot pret katru „uz rokas” izmaksāto eiro. Reformas rezultātā legalizējoties algām, ievērojami palielināsies sociālo iemaksu ieņēmumi, un šo iemaksu likmes varēs samazināt. Piemēram, Austrijā tās ir aptuveni 22% apmērā, pie līdzīgiem nosacījumiem.

Lai palielinātu ieņēmumus un iezīmētu turpmākus valsts definētus iedzīvotāju labklājības mērķus, būtu jāievieš IIN progresivitāte, piemēram, esošo likmi saglabājot ienākumiem gadā robežās no 12000 līdz 25000 eiro, 30% no 25000 līdz 40000 EUR, 35% no 40000 līdz 70000 eiro, 40% no 70000 līdz 100000 eiro un 45% ieņēmumiem virs 100000 eiro.

Atzīšos, ka pats te neko daudz neesmu izdomājis, jo līdzīga ir Austrijas iedzīvotāju ienākuma nodokļa uzbūve.

Reformas veiksmei noteikti nepieciešams celt „dividenžu” nodokli vismaz līdz 20%, kā to piedāvā valdība, kaut man labāk patiktu 25%, bet attiecībā uz fiziskajām personām šim nodoklim būtu jāpakļaujas vispārējai IIN likmju skalai, iekļaujot dividendes apliekamajā ienākumā. Esošā nepamatoti zemā likme ir izplatīts veids, kā gādāt skaidro naudu aplokšņu algām.
Lai šādu reformu īstenotu, valdībai nepieciešama drosme un aprēķini. Turklāt, šos aprēķinus veicot, ir jāņem vērā, ka ekonomikā ne vienmēr 2x2=4. Ja projekts vai ideja ir draņķīga, tad 2x2<4, bet, ja ideja ir veiksmīga, tad 2x2>>4.

Manā rīcībā nav pietiekamas informācijas un resursu, lai nepieciešamos aprēķinus veiktu, taču man ir pieredzē balstītas aplēses par manis piedāvāto risinājumu nodokļu reformai.
Ņemot par pamatu 2017.gada budžeta skaitļus un piemērojot manis piedāvātās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes, no esošajiem 1,64 miljardiem eiro IIN ieņēmumu sākotnēji tiks zaudēti aptuveni 1 miljards eiro. Kā jau minēju iepriekš, galvenais kompensējošais avots būtu PVN pacelšana līdz 26%, kas kopā ar patēriņa pieaugumu no IIN samazināšanas kopā dotu 0,6 miljardus eiro, bet trūkstošos vismaz 0,4 miljardus EUR dotu sociālo iemaksu pieaugums sakarā ar apliekamās bāzes pieaugumu algu diapazonā līdz 1000 eiro mēnesī jeb 12000 eiro gadā.
Kāds (piemēram Latvijas Bankas prezidents) te varētu sākt celt brēku par PVN palielināšanu, taču mazai un atvērtai ekonomikai PVN palielināšana ir zāles nevis inde, jo PVN ir vienīgais importu ierobežojošais šķērslis, protams, ja VID ar to puslīdz tiek galā, kur viņiem jāpalīdz, t.sk. paplašinot reverso maksāšanas kārtību. Turklāt, mērķis šādai PVN celšanai, būtiski samazinot darbaspēka izmaksas, uzņēmējiem ar uzviju to kompensē.

Arī iebildumi par PVN likmes atšķirībām ar kaimiņvalstīm neiztur kritiku, jo jau esošajā valdības piedāvājumā paredzēta ievērojama akcīzes nodokļa celšana, uz ko šādi iebildumi attiektos vēl vairāk.

Nozīmīgs jautājums šādas nopietnas reformas sakarā būtu jautājums par pašvaldību budžetu un sociālā budžeta „ suverenitāti”. Ieviešot piedāvātās IIN izmaiņas praktiski zūd jēga IIN ieskaitīt tieši pašvaldību budžetos, jo pie minētajiem IIN parametriem nodokļa ieņēmumu masa vismaz sākotnēji būtiski samazināsies, turklāt tā ļoti nevienmērīgi sadalīsies pa pašvaldībām, tāpēc būs nepieciešams izstrādāt jaunu pašvaldību finansēšanas modeli, un par pamatu noteikti var ņemt esošo valdības piedāvājumu nodrošināt pašvaldību finansēšanai noteiktu daļu no kopējiem nodokļu ieņēmumiem valstī. Katrā ziņā pašvaldību finansēšana nedrīkst kļūt par šķērsli nodokļu reformai.
Reformas rezultātā pieaugs sociālo iemaksu ieņēmumi un to īpatsvars kopējos nodokļveidīgajos ieņēmumos, tāpēc no tiem vismaz kādu laiku, kamēr stabilizēsies jaunā sistēma, būs jākompensē iztrūkums valsts pamatbudžetā un pašvaldību budžetos, un arī šis apstāklis nedrīkst kļut par traucēkli nodokļu reformai. Kopējai sociālo iemaksu likmei 4-5 gadu laikā pēc reformas vajadzētu samazināties zem 30%, atbilstoši izbeidzot no tām dotācijas pamatbudžetam.

Lai nodrošinātu valsts sociālās apdrošināšanas ilgtspēju, solidaritātei tās ietvaros ir jābūt totālai, kas nozīmē, ka nav nekāda iemaksu sliekšņa, un iemaksas tiek veiktas par visu jebkura apmēra ienākumu, kas nozīmē solidaritātes nodokļa likvidēšanu, savukārt izmaksu maksimālie apmēri tiktu būtiski limitēti, jo valsts apdrošināšana nav komercapdrošināšana, kuru papildus var netraucēti izmantot lielo ienākumu guvēji.

Ja valdība īsteno šādu darbaspēka nodokļu reformu, ir tikai apsveicami, ja tai pietiek drosmes vienlaikus vai ar gada nobīdi atcelt uzņēmuma ienākuma nodokli reinvestētajai peļņai, īstenojot atbilstošus kompensējošos pasākumus, kas nodokļu reformas skicēs jau minēti, kaut arī daudzi no tiem vēl diskutējami.