No Raiņa līdz valstsvīru runām – kādus citātus partijas izmanto priekšvēlēšanu programmās  (18)

Naskākās partijas, kas izmantojušas citātus savās programmās, ir Latvijas Zemnieku savienība, Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!" - "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Zaļo un zemnieku savienība.

Partijas Rīgā priekšvēlēšanu programmās nav ierakstījušas dzejnieku, rakstnieku un valstsvīru citātus, savukārt zināmu citātu pārpilnība partiju programmās vērojama Kurzemē, Zemgalē, kā arī Vidzemē. Latgalē tikai viena partija izceļas ar citātu pielietojumu.

Portāls "Delfi" piedāvā ieskatu partiju programmās, kurās izmantoti citāti, kā arī ekspertu un rakstnieku viedokļus par to pielietojumu.

Partiju solījumus vēlētājiem Kurzemē var izlasīt šeit, Zemgalē šeit, bet Vidzemē te, savukārt ar solījumiem Latgalē var iepazīties te, bet par solījumiem Rīgā var lasīt šeit.

Latvijas Zemnieku savienība Rojas novadā:

"Tā var darīt, nekā peļama pašā faktā nesaskatu," portālam "Delfi" norāda dzejnieks Eduards Aivars jeb Aivars Eipurs. "Tā var piešķirt dziļumu un devīzi," par partiju citātu izmantošanu priekšvēlēšanu programmās uzsver Eipurs, kurš atzīmē, ka partiju programmas ir pārāk līdzīgas."Nu tad lai atšķiras kaut vai ar citātiem," ar ironiju piebilst dzejnieks. Viņš piemetina, ka protams, iekavās jāieraksta, kam citāts pieder, un viss būšot kārtībā.

Eipurs vēl pajautā, vai "Saskaņa" arī citē Raini. (Necitē - red.) Tāpat dzejnieks norāda, ka citātu izmantošana partiju programmās ir gaumes lieta, un vienā programmā pietiekot ar vienu, diviem citātiem. "Vecās partijas galvenokārt jāvērtē pēc darbiem, jaunās –arī pēc programmām. Tiesa, ne utopiskām. Problēma ir tā, ka programmā uzskaitīt veicamos darbus – tas nozīmē tos izpildīt, bet uzrakstīt partijas nostādnes – tas nozīmē, ka tādām jābūt," aicina dzejnieks.

Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes starpkultūru komunikācijas profesors Deniss Hanovs portālam "Delfi" norāda, ka partijas ar izvēlētajiem citātiem veidojušas savu tēlu. "Sevišķi Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) sevi stilizē kā gādīgais un ļoti racionālais saimnieks, stiprs cilvēks, kuru var prognozēt. Plaši tiek izmantota zemnieku estētika un vērtības, kas bija populāras Ulmaņlaikos," uzsver Hanovs, kurš piebilst, ka arī tagad ZZS turpina atražot tā laika vērtības.

"Lielā mērā Rainis un citi rakstnieki ir saistīti ar principiālu cīņu, respektīvi – izšķirošo sadursmi, kā arī dabas spēku parādību," min profesors. Viņš arī atzīmē, ka tās ir emocionālas uzrunas. "Mītiskā realitāte ir izdomātā, tā ir sirreāla iztēle," pauž Hanovs.

"Mani skumdina un sadusmo tas, ka šajā izvēlē nav atspoguļotas Eiropas demokrātiskās vērtības," atzīst RSU starpkultūru komunikācijas profesors. Tiesa, pie vainas neesot pati literatūra, jo citāti ir sadrumstaloti un izņemti no dažādiem daiļliteratūras darbiem. "Piemēram, būtu diezgan komiski, ja Kristīgie demokrāti Vācijā sāktu citēt Gētes "Fausta" pirmo daļu," norāda Hanovs.

"Šeit man pietrūkst pašu daiļrades," Latvijas partiju piedāvājumu vērtē Hanovs. Profesors arī atzīst, ka partijas nerisina problēmas, bet tā vietā piedāvā izrādi un alegoriskas figūras.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties arī ar literatūrkritiķa un rakstnieka Gunta Bereļa viedokli:

"Rakstnieki ir ļauži, kurus visas varas visos laikos labprāt likušas cietumā un pie sienas. Tostarp, piemēram, aiz restēm pabijis gan Rainis, gan Kārlis Skalbe, kuru prātulas, aizmirstot par atsēdētajiem gadiem un pārkāptajiem likumiem, patlaban lāgiem mēdz izmantot priekšvēlēšanu aģitācijā, un neaizmirsīsim, ka Eiropas literatūra kā tāda ir Spānijas cietumiem parādā – "Dons Kihots" aizsākās cietumā, kur bija nogādāts bezdievīgais grēcinieks Servantess, nemaz nepieminot Vijonu un daudzus citus, kas pazaudēja ij galvas, ij daudzus gadus, ij neuzrakstītus tekstus. Nuja, var jau būt, ka laiki mainījušies, un, teiksim, Gundega Repše vai Nora Ikstena nav pasauli skatījušas caur restotām rūtīm, arī mana vienīgā konfrontācija ar varu ir izpaudusies kā pusgadu ilga daļēji brīvprātīga, daļēji piespiedu ekskursija pa LPSR skaistākajiem trakonamiem, bet jautājums šā vai tā paliek – kāpēc cietumā no augsto mākslu pārstāvjiem vissirsnīgajā kārtā tupina tieši rakstniekus, nevis, teiksim, baletdejotājus vai arhitektus? Atbilde ir vienkārša un būtībā acu priekšā – rakstnieks strādā ar valodu, viņš ieelpo vārdu, izelpo vārdu un, ja viņam paveicas labi izelpot, kaut kas jēdzīgs arī sanāk. Arī politiskās, ideoloģiskās utt. varas instruments ir valoda. Tieši valoda, nevis armija, policija, tiesu sistēma, birokrātija un viss pārējais, ar ko nu apaudzē sevi vara. Bēdīgā kārtā vara, visviens, kādi ģīmji kārtējo reizi to personificē, nav spējīga ieelpot un izelpot vārdu. Vara vien spēj reducēt valodu uz pantu un paragrāfu, vēlams, absolūti viennozīmīgajiem tekstiem, kaut gan tas ir neveiksmei nolemts pasākums – valoda pretojas, un milzīga juristu armija, tulkojot un grozot likumus pēc sava prāta, barojas no šī paradoksa.

Tieši tāpēc manī izraisa stipru ironiju kaut kādu partiju dīvainīšu mēģinājumi izmantot klasiķu citātus kā fundamentu, uz kura atsperties, palekties gaisā un nokampt kādu treknāku kumosu. Ne Rainim, ne Skalbem no tā neviens gabals nenokritīs, viņi ir un paliek tādi kā ir – ļauži, kuriem bija pārliecība, kuri par savu pārliecību bija gatavi cīnīties un ciest un kuri ar visu savu esamību apliecināja, ka viņu teksti ir nevis kaut kāds popkultūras bļurstiķis, bet līdz riebumam, līdz katarsei, līdz šausmām un sajūsmai izdzīvota lieta. Jebkuri teksti, arī patriotiskie, kas mūslaiku cilvēka acīs liekas diezgan panaivi. (Visvairāk uzjautrina visādu ākstu lietotais Raiņa teiciens "Pastāvēs, kas pārvērtīsies", kas nu briesmīgi populārs palicis, - tak nevienam pat prātā nav ienācis mazliet padomāt par kontekstu, par cilmi un ko tad šie vārdi īsti varētu nozīmēt. Ko tas liecina par šo partijnieku intelekta līmeni? Rainis kā kruķis kleinajam – ziniet, tas pat nav smieklīgi, bet absurdi. Skolasbērnam ir piedodami, ka viņš citē bez sajēgas, ko citē un ko tas vispār nozīmē, bet, ja tā dara pieaudzis cilvēks, nu, ziniet, man ir principiāla nostādne, ka no idiotiem es izvairos. Lai jau viņi dzīvo, pasaule būtu pelēkāka bez idiotiem, taču šie kungi un dāmas nav priekš manis.) Bet rakstnieks, kurš jau sen kopš pagalam, ir neaizsargāts. Manuprāt, miris rakstnieks pelnījis vismaz cieņu, bet ne grābstīšanos ar netīrām roķelēm.

Ja man uz ielas pienāk klāt netīrs, smirdīgs bomzis un palūdz cigareti, es bez vārda runas viņam iedodu. Reizēm esmu devis arī visu paciņu. Ja man uz ielas pienāktu klāt jefiņš, par kuru zinu, ka viņš ir kādā partijā, visviens, kādas krāsas un ar kādu retoriku aptaisītas, un arī palūgtu cigareti, es viņu pasūtītu ellē ratā. Kas viņu zina, ratā aizietu bez zobiem un šļupstēdams. Bet, protams, to nevar galvot, jo ironija allaž ir pēdējais salmiņš, pie kā pieturēties. Šā vai tā – ja uzrodas kaut kādi miskastnieki, kas savas tribīnes meistaro no klasiķu kauliem, visprātīgākais ir vienkārši nospļauties. Arī bomžiem ir sava vieta sociālajā hierarhijā."