Kombināts: tas, kas palicis pēc Skrundas lokatora likvidēšanas  (12)

Foto galerija

Lēmums par radiolokatora celtniecību Skrundā pieņemts 1964. gadā, celtniecības un regulēšanas darbi kompleksā pabeigti 1974.gadā. 1995.gada 4.maijā, kā paredzēja 1994.gadā noslēgtā vienošanās ar Krieviju, uzspridzināja un nolīdzināja iesākto, bet nepabeigto jaunā Skrundas lokatora korpusu.

Turpretim vecais lokators jeb Kombināts aktīvo darbību pārtrauca tikai 1998.gada 31.augustā. Tam sekoja pusotru gadu ilgs objekta demontāžas un būvgružu novākšanas laiks. 1999.gada 23.oktobrī desmitos no rīta Krievijas armija atstāj Skrundu. Lokatora vietā tagad aug eglītes un nezinātājs pat neiedomāsies, ka tur slējies unikāls, gluži vai pasaules mēroga militārs objekts.

Tomēr šis tas pēc monstrālās celtnes nojaukšanas ir palicis. Izrādās, vesela pilsētiņa 49 hektāru platībā. Braucot cauri Skrundai neesam īsti droši, ka izvēlamies pareizo ceļu, tāpēc, kādai garāmgājējai jautājam, kā mums tikt uz vietu, kur agrāk slējies lokators. Sirmā kundze pasmaida, pārjautā un apstiprina, ka esam uz pareizā ceļa. Vietējie acīmredzot pieraduši pie padomju militāro objektu cienītāju viesošanās viņu mazajā pilsētiņā. "Aiz autobusa pieturas Kombināts grieziet tik iekšā pa to betonēto ceļu un brauciet taisni.

Garām nepabrauksiet!" mūs instruē. Sekojot norādēm, atduramies pret dzelzs vārtiem, kurus rotā aprūsējušas STOP zīmes. Tur mūs sagaida sargs un šīs vietas neoficiālais pārvaldnieks, kurš arī uzņemas gida pienākumus un izvadā mūs pa teritoriju, kurā agrāk mitinājušies tie oficieri, kas strādājuši radiolokācijas stacijā. Jautājam, vai pieturas nosaukumam ir kāds sakars ar lokatora pilsētiņu. Atbilde ir apstiprinoša. "Nav jau svarīgi – gaļas kombināts vai kas cits," par Kombināta nosaukumu ironizē mūsu gids. Neatkarības gados vietējā pašvaldība vēlējusies nosaukumu mainīt, bet iedzīvotāji protestējuši.

Pārāk jau apraduši ar Kombināta vārdu. Vienpadsmit dzīvojamās mājas, katrā no tām 60 dzīvokļi, katrā dzīvoklī oficieris ar ģimeni. Skrundas lokatoru apkalpoja 539 virsnieki,110 civilpersonas un 72 kareivji. Iedzīvotāju skaits gana liels, lai veidotos patstāvīgi eksistējoša pilsētiņa. Citas iespējas nebija, Kombināta iedzīvotājiem ar ārpasauli sakari bija ja ne liegti, tad ierobežoti līdz minimumam gan. Gribējās atrast kādu romantisku noti šajā visā stāstā, bet nekā – Kombinātu iedzīvotāju kontakti ar ārpasauli bijuši tik ierobežoti, ka nekādi mīlas piedzīvojumi starp krievu oficieriem un vietējām iedzīvotājām nav bijuši iespējami. Vietējie zina stāstīt, ka krievu puiši atpūsties nemaz īsti nav mācējuši. Kā tikuši ārā, tā sadzērušies un ālējušies. Vismaz divas reizes bravurīgie armijnieki aizturēti, par viņiem ziņots vadībai, pāris dienas pēc tam viņi no bāzes pazuduši.

Slēgtajā un nožogotajā teritorijā atrodas gan skola, gan bērnudārzs, gan banka un ēdnīca, gan hospitālis un pirts, gan veikali un klubi – īsāk sakot, viss, kas nepieciešams, lai cilvēki dzīvotu un justos labi. Tāpat Kombināta iekopuši ābeļdārzu un cītīgi saimniekojuši siltumnīcās. Bērnudārzs ir vienīgā celtne, ko neatgriezeniski skāris laika nesaudzīgais zobs – tas pārlūzis uz pusēm un ieeja tajā aizliegta. Armijnieki savu saimniecību jaunajai varai atstājuši labā stāvoklī, nekādu vandālisma aktu pirms prombraukšanas neesot bijis. "Pie vārtiem mūsu priekšnieki sadzēra ar viņējiem un novēlēja padomju armijniekiem laimīgu ceļu," atceras Kombināta tagadējais pārvaldnieks. Tā kā teritorija visu laiku bijusi stingri apsargāta, ēkas arī šodien ir labā stāvoklī.

Visvairāk pārsteidz tas, ka saglabājušies logu stikli, kamēr citās mirušajās pilsētiņās uz mums raugās akli logu rāmji. Līdzīga vieta – padomju armijas pamesta pilsētiņa radiolokatora piekājē - atrodama arī Ventspils rajona Irbenē, bet tur ēkas nav ne uz pusi labi saglabājušās kā rūpīgi sargātais Kombināts.

Izsisti logi, izlauztas durvis, vandāļu izdemolētas iekštelpas – tā vieta nolemta iznīcībai. Kombināts, kas zina, vēl iespējams piedzīvos atdzimšanu, bet relikviju medniekiem te nav ko meklēt – armijnieki aiz sevis visu rūpīgi savākuši, atstājot vien sadzīves niekus. Par spīti apsargu klātbūtnei, bomži tomēr atrod iespēju iekļūt Kombinātā. Tiek atlauztas durvis un, skat, mājvieta atrasta.

Apsargi ar viņiem cīnās, dažreiz pat raidot gaisā brīdinājuma šāvienus. Tas nostrādājot, bet pēc kāda laika atrodas jauni drosminieki un cīņa par teritorijas nosargāšanu turpinās. Pārvaldnieks stāsta, ka savulaik Rīgas domei bijusi iecere šeit izmitināt galvaspilsētas pensionārus. Jā, ko gan vecs, vientuļš cilvēks vairāk varētu vēlēties – svaigs gaiss, klusa, mierīga un droša apkārtne, iespēja stundām ilgi gremdēties atmiņās ar kaimiņiem, pašaudzēti lauku labumi, bet nekā – projekts tā arī netika realizēts, un Kombināts turpina gaidīt savus jaunos iemītniekus. Skrundas agrākie iemītnieki, kas apstākļu spiesti nu dzīvo dažādās pasaules malās, atraduši veidu, kā sazināties, atrast vecos draugus, kaimiņus vai spēļu biedrus no tiem gadiem, kad lokators vēl darbojās un pilsētiņā ritēja tik parasta dzīve, kāda tādos apstākļos un vietā bija iespējama. Viņus vienkopus aicina saits http://www.skrunda.info/.