Senatnē pārtikas atkritumi Eiropā nebija liela problēma. Ja kaut ko cilvēki nevarēja apēst paši, to atdeva lopiņiem. Taču līdz ar aizvien lielāku iedzīvotāju labklājības pieaugumu un attālināšanos no tradicionālā lauku dzīvesveida, neapēstais ēdiens kļūst par izaicinājumu. It īpaši turīgajos reģionos, kā ASV un Eiropā, kur katrs patērētājs iznieko līdz pat 115 kilogramiem pārtikas gadā. Risinājumu samilstošajai problēmai meklē arī Valters, biedrības «Zaļā brīvība» sastāvā līdzdarbojoties Eiropas mēroga informatīvajā kampaņā «Ar cieņu par pārtiku».
«Kampaņa ir vērsta uz mājsaimniecībām un īpaši uz jauniešiem. Kā rāda pētījumi, jaunieši ir tā grupa, kas izmet atkritumos visvairāk pārtikas. Taču vienlaikus jauni cilvēki visvieglāk uztver informāciju, ir gatavi mainīt paradumus un stāstīt par savu dzīvesveidu citiem, palīdzot izplatīt vēstījumus. Ar šo projektu mēs vēlamies arī iesaistīt jauniešus zaļāka dzīvesveida popularizēšanā,» skaidro Valters. Viņa uzdevums ir gan stāstīt par problēmu, gan ar praktiskiem piemēriem parādīt, kā patērētāji ikdienā var samazināt mājsaimniecības pārtikas atkritumu daudzumu. Ieguvis prasmes iepriekšējā informatīvajā kampaņā, kurā veicināja sabiedrības izpratni par Godīgās tirdzniecības (Fair Trade) kustību, viņš ir apņēmības pilns palīdzēt cilvēkiem atrast vidusceļu starp dzīves ērtībām un atbildīgu attieksmi pret vidi.
Ceļā uz nobriedušāku sabiedrību
«Domāju, ka Latvijas sabiedrība vēl ir ļoti jauna un neviendabīga. Daļa cilvēku ir zaudējuši saikni ar realitāti un īpaši neaizdomājas, kādas sekas rada mūsu neierobežotais patēriņš. No otras puses, ekoskolu programmās bērni darbojās ļoti aktīvi, un viņiem jau no bērnības izstrādājas augsts apziņas līmenis. Sabiedrībai jānobriest un jāiemācās sabalansēt vides jautājums ar patēriņu un attīstību. Vienkārši jāpārdzīvo šo jaunības posmu,» Valters domā, ka esam uz pareizā ceļa, taču ejams vēl krietns posms, «kopumā jau tagad vides apziņa pakāpeniski pieaug. To parāda, piemēram, augošais pieprasījums pēc Godīgas tirdzniecības precēm vai pēc bioloģiskiem produktiem».
Vides aktīvists augstu vērtē Eiropas Savienības iesaisti dabas aizsardzībā un vides kvalitātes uzlabošanā: «Man ir sajūta, ja nebūtu ES regulu un direktīvu, mums nāktos daudz grūtāk sakārtot savu likumdošanu un ierobežot gaisa, ūdens piesārņojumu, kā arī nopietni domāt par dabas aizsardzību. Vēl ļoti nozīmīgi, ka ES mērogā demokrātija ir spēcīgāka. Ja mums šķiet, ka kaut kas nav kārtībā valsts mērogā, varam vērsties pie Eiropas institūcijām un mainīt lietas uz labo pusi». Nevar noliegt, ka ES ir nozīmīgs atspaids informatīvo kampaņu veidošanā. Valters ir pārliecināts, ka bez ES programmu atbalsta tik vērienīgas vides apziņu veicinošas kampaņas būtu ārkārtīgi grūti īstenot.
Par ES ieguldījumu tīras vides uzturēšanā var uzzināt arī šobrīd notiekošajā kampaņā EUandME. Tās vietnē https://europa.eu/euandme/lv iegūstama informācija par labajām lietām, ko 28 valstu bloks darījis savu iedzīvotāju labā. Piemēram, to, ka 96% ūdenstilpņu ES teritorijā atbilst tīrības prasībām, tādēļ tajās var peldēties, skābo lietu veidojošā sēra dioksīda izplūdes divās desmitgadēs samazinātas par 80%, un visā teritorijā tiek aizsargātas 1500 reto augu un dzīvnieku sugas.
No pilsētnieka par dabas draugu
Valtera paša dzīvesgājums rāda, ka vides apziņa nav iedzimta atsevišķu cilvēku privilēģija – tā var izveidoties jebkurā vecumā.
«Esmu dzimis pilsētnieks – izaudzis Rīgā. Protams, brīvlaikā padzīvojos arī laukos un bērnībā pat vēlējos kļūt par vetārstu. Vidusskolā intereses pamainījās un man aizvien vairāk iepatikās bioloģija un citas dabaszinātnes, taču mācības diez ko nesekmējās. Šī iemesla dēļ pēc vidusskolas aizbraucu uz Skotiju studēt pavisam kaut ko citu – pasākumu vadību. Pēc gada tomēr sapratu, ka velk uz dabaszinātnēm. Atbraucu atpakaļ un iestājos LLU Veterinārmedicīnas fakultātē, kur nomācījos gadu. Veterinārmedicīnai izrādījos nepiemērots, toties ļoti iepatikās programmā pasniegtais ekoloģijas kurss. Daudzi priekšmeti sakrita, un jau nākamajā gadā varēju turpināt LU Bioloģijas fakultātēs bioloģijas bakalaura programmas 2. kursā. Ja salīdzinu sevi ar citiem studentiem, sākumā neko daudz par dabu nezināju. Nebiju bērnībā skraidījis pa mežiem un biju klasisks baltrocītis,» smejoties atceras uzņēmīgais vides aktīvists, «biologos man bija ļoti interesanti mācīties par augiem un dzīvniekiem, un kā tie mijiedarbojas viens uz otru. Studēju un skatījos, kas mani vairāk interesē. Sākumā biju zoologos, pētīju sīko zīdītāju ekoloģiju, bet maģistrantūrā aizgāju mācīties meža ekoloģiju uz Botānikas un ekoloģijas katedru».
Interesi par dabu Valters realizē fondā ELM Media, veidojot filmas par dabas aizsardzību. Šobrīd viņa uzmanības centrā ir kūdrāju resursu izsmelšanas loma klimata izmaiņās. Turklāt vide nav tikai darbs. Viņa dzīves aizraušanās ir permakultūra, un Valters plāno kopā ar sievu pārcelties uz laukiem un iekopt ilgtspējīgu, pašpietiekamu vidi, kas atbilstu permakultūras principiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!