Nacionālās virtuves veidošana tika atbalstīta gan politiski, gan finansiāli. Mājturību tolaik uzskatīja par vienu no lauksaimniecības virzieniem, ko valsts atbalstīja un veicināja jau kopš 1920. gadiem. Nacionālā virtuve paredzēja arī vietējas izcelsmes produktu patēriņa palielināšanu, vienlaikus samazinot importētu produktu piedāvājumu. Tomēr tas nevis noplicināja izejvielu sortimentu, bet drīzāk – to palielināja. Piemēram, Latvijā audzēti sparģeļi, baklažāni, kātu selerijas, artišoki, arbūzi un melones bija pieejami gan zemnieku laukos, gan galvaspilsētas tirgū.
Vietējo produktu popularizēšana Latvijā bija viens no valsts pamatuzdevumiem, ko arī aktīvi propagandēja. Piemēram, intensīvi tika popularizēts Latvijā ražotais cukurbiešu cukurs, rosinot iedzīvotājus pievienot trīs karotītes cukura katrai tasītei – vienu par katru pašmāju cukurfabriku. Valstiski tika uzsvērta nepieciešamība paaugstināt gaļas, olu un piena produktu patēriņu. Tas atspoguļojās arī latviešu ēdienkartē – desertu izvēle paplašinājās un gaļas ēdieni kļuva daudzveidīgāki. Vietējo produktu izvēle demonstrēja iedzīvotāju aktīvu iesaisti valsts labklājības celšanā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!