Par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) pamatdokumenta 5. pantu runā daudz, un tas ir pamatoti, jo atšķirības viedokļos par tā interpretāciju un praktiskās implementācijas pieredzes trūkums vairo nenoteiktību. Līdzīga situācija, lai gan mazākā mērā, veidojas ap NATO līguma 3. pantu.
"3. pants.
Lai efektīvāk izpildītu šā līguma mērķus, Puses, atsevišķi un kopīgi, ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam."
Tautas apziņā šis līguma nosacījums daudzos gadījumos transformējies par viedokli: "Ja nedarīsim pietiekami daudz savas aizsardzības labā, lai paši spētu atvairīt Krievijas uzbrukumu, sabiedrotajiem būs tiesisks pamats atteikt mums militāro palīdzību 5. panta ietvaros." Vēl vairāk šo pārliecību nostiprina viena ASV prezidenta amata kandidāta izteikumi par "dažu NATO dalībvalstu "nepietiekamu ieguldījumu" savā aizsardzībā". Vēl vairāk, mēs taču paši apzināmies (pie sevis), cik patiesībā esam ieguldījuši NBS attīstībā (nejaukt ar uzturēšanu).
Vai Latvijas aizsardzībai nepietiekamas pašu spējas varētu būt pamats palīdzības atteikumam? Mēģināsim noskaidrot. Semantiski un pēc būtības.
Burtu pildām
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
