Irinas tēvs bija latvietis, viņu četrdesmitajos gados izsūtīja uz Vorkutu. Taču viņa to uzzināja tikai pieaugušā vecumā. Pusi dzīves pavadījusi mazā sādžā pie Salatēva dzimtenes Veļikijustjugas, pēc mātes nāves Irina devās meklēt savu tēvu, informāciju vācot pa sīkām druskām. Galu galā viņa pieņēma tēva uzvārdu un Latvijas pilsonību. Vien juvelierizstrādājumu fabrikā sakrāto darba stāžu līdzi paņemt neizdevās. Nākas iztikt ar ārkārtīgi niecīgo Latvijas pensiju – labi, ka Bauskā mīt atsaucīgi un sirsnīgi ļaudis, kas palīdz.
Sazināties ar Irinu, lai norunātu tikšanos, neizdevās uzreiz – vairākas dienas tālrunī skanēja paziņojums: "Ienākošie zvani slēgti." Vēlāk izrādījās, ka beidzies "Zelta zivtiņas" kartes termiņš. Laiku pa laikam Irina iemaksā "kapeiciņas", tad 20 dienas karte darbojas, bet pēc tam – pārtraukums. Tā ir taupīgāk.
Irina ir viena pati. Taču viņa neskumst un arī "televizorā nesēž". Daudz laika pavada pilsētas bibliotēkā, kur ir interesantas grāmatas, prese. Arī dators – ar tā palīdzību viņa jau kuru gadu cenšas tiesās izcīnīt sava darba stāža "Krievijas daļu" – pensijai.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!