Cēsniece Jūlija Millere, juriste valsts pārvaldē, mainītu darbu, ja spēkā stātos nosacījums, ka visiem publiskajā pārvaldē jāstrādā klātienē. "Tas ir arī cieņas jautājums. Ja man neuzticas kā darbiniekam, saka, ka es mājās nestrādāju, tad rodas jautājums: kāpēc es šeit esmu? Ja man neuzticas, man ir jāiet projām," viņa norāda. Sieviete 2013. gadā pārcēlās no Rīgas atpakaļ uz Cēsīm, jo lēma, ka tā ir ģimenei draudzīgāka pašvaldība. Dzīvot Rīgā viņa nav gatava. Tiesa, arī Rīga tam, viņasprāt, nebūtu gatava.
Pēdējās nedēļās pēc valsts galveno amatpersonu – prezidenta Edgara Rinkēviča un Ministru prezidentes Evikas Siliņas (JV) – paustā, ka publiskajā pārvaldē strādājošajiem savi pienākumi jāveic tikai klātienē, aizsākās plašas diskusijas par to, vai noteikt darbu tikai klātienes režīmā ir labākais veids, kā uzlabot darba produktivitāti. Ko darītu ģimenes, kas pārcēlušās uz reģioniem, izmantojot attālinātā darba priekšrocības, ja būtu jāstrādā tikai klātienē? Vai darbs klātienē tiešām vienmēr ir produktīvāks? "Delfi" uzklausīja vairāku šobrīd valsts pārvaldē attālināti strādājošu cilvēku stāstus
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
