Raudāt bez skaņas prot tikai bērnu nama mazuļi jeb Roberta un Sofijas lielais vinnests iegūt īstu ģimeni

Šis ir stāsts par adopciju. Visiem iesaistītajiem personāžiem vārdi ir mainīti. Lauris un Līga lūdza iespēju palikt anonīmiem, viņiem tam bija vairāki apsvērumi, un tas arī tiek respektēts. Pirms sarunas Līga man savā mobilajā tālrunī parāda abu bērnu fotogrāfijas, lai, kā viņa pati saka, man būtu priekšstats, par ko mēs sarunāsimies. Ļoti jauki bērni – actiņās mirdz prieks, "sapucēti" un starojoši, man pat šķiet, ka nedaudz līdzīgi saviem jauniegūtajiem vecākiem.

No idejas līdz darīšanai

Uz sarunu norunātajā vietā ierodas abi "jaunie" vecāki – Lauris un Līga. Viņiem tagad ir ap 40, bet abus bērnus adoptēja pirms trim gadiem. Kā lielākā daļa precēto pāru, arī Lauris un Līga vēlējās pēcnācējus. Sākumā abi vienkārši gaidīja, cerēja, tad vērsās pie mediķiem, taču arī dažādas medicīniskas manipulācijas rezultātus nedeva – mazulītis nepieteicās. "Ja galvā un sirdī ir vieta mīlestībai, un mūsu personīgais sapnis nav piepildījies, tad sākām domāt par bērnu apdoptēšanu. Tad vienkārši ir jāsāk kaut kas darīt," stāsta Līga. Ideja par adopciju pārim domās virmojusi visai ilgi, bet tieši Lauris bijis aktīvākais un vienu vakaru abi nolēmuši, ka ir laiks – jāraksta iesniegums bāriņtiesai.

No iesnieguma uzrakstīšanas līdz brīdim, kad abu mājoklī bija jāiekārto bērnistaba, pagājis nepilns gads. "Patiesībā, tas process ir ļoti ātrs un vienkāršs. Septiņu mēnešu laikā jau bija lēmums par adoptētāju statusa piešķiršanu. Arī pats cilvēks šajā periodā var vēlreiz pārliecināties par motivāciju," apliecina Līga.