Brāļu kapi ir vieta, kurp dodamies godināt tos, kas izcīnījuši Latvijas brīvību, un vedam viesus parādīt un pastāstīt, cik varonīga bijusi mūsu vēsture. Šis ir memoriāls, kurp gidi ved arī tūristu grupas, lai pastāstītu par mūsu tēlniecības vēsturi un parādītu tās spilgtākos piemērus. Te dus viss, kas ar Latviju noticis gadsimta garumā – karš, patriotisms, drosme un arī apvainojumi un pāridarījumi kā cirtieni dvēselē.
Domājot par Brāļu kapiem, man pirmie prātā nāk divi stāsti – pirmais saistās ar mammas bērnības atmiņām, kad viņa kopā ar savu vecmāmiņu padomju laikos gājusi cauri Brāļu kapiem uz mūsu ģimenes atdusas vietu Meža kapos. Vecmāmiņa katru reizi rūgti raudājusi, redzot, ka padomju varasvīri norāvuši Latvijas ģerboni un krustus no svētvietas vārtiem un citādi centās padarīt nevērtīgāku šo vietu. "Kāpēc viņi mums to nodara, kāpēc? Kaut nu nenopostītu pavisam!" viņa šņukstējusi vai visu ceļu pa liepu aleju, un mammai bijis mīļās vecmāmiņas ļoti žēl. Otras atmiņas ir manis pašas un saistās ar lāpu gājienu tumsā un aukstumā, kad simtiem mazu liesmiņu plīvoja kapos, ar ļoti svētsvinīgu sajūtu, kas mijās ar bērnu paklusiem smiekliem, jo tas taču ir nedaudz baisi – būt tumsā kapos. Vismaz kā bērnam man tā šķita.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
