Pat ja koronavīruss pastāv, tas ir radīts ķīniešu laboratorijās. Vai amerikāņu. Iespējams, savu roku tur pielicis Bils Geitss, lai sagrābtu kontroli pār cilvēci. Šī fantāzija iepatikusies vakcīnu pretiniekiem, kuri uzskata, ka potenciālā vakcīna pret vīrusu varētu izrādīties bīstamāka par pašu slimību – reizē ar vakcīnu cilvēkiem tikšot implantēti čipi (ja tie vēl nav implantēti). Taču patiesībā bīstamāka par pandēmiju var izrādīties infodēmija: cilvēku bailes un morālā panika jau simtiem un tūkstošiem gadu rod savu atspoguļojumu konspirācijas teorijās un leģendās. Piemēram, padomju laikā cilvēku prātus satrauca stāsti par Mao Dzeduna ģīmetni, kas naktīs izgaismojas uz ķīniešu paklājiem, par saindētām košļenēm un žiletēm džinsos, žurku astēm desā un ārstiem-slepkavām.
Jaunā koronavīrusa mitoloģija neietver tikai stāstu par Bilu Geitsu vien – paralēli versijām par vīrusa mākslīgo izcelsmi un to, "kuriem tas ir izdevīgi", atmaskošanu cirkulē arī minējumi par pašu vīrusa izplatības mehānismu. Populārākā versija – Covid-19 tiek izstarots 5G tīklā. Tas neizskaidro vīrusa izplatību vietās, kur piektās paaudzes sakaru tīkli tik drīz vēl neparādīsies, taču mēģinājums izdevies izcili.
Nagi desā un saindēta košļene
Cēloņi, kas veicina nepatiesas informācijas – baumu un viltus ziņu – izplatību, var būt visdažādākie, sarunā ar portālu "Delfi" norāda zinātņu doktore, Latvijas Universitātes docente Svetlana Pogodina: "Piemēram, amerikāņu antropologs Alans Dandess šī folkloras žanra pastāvēšanu un izplatību apskata, balstoties uz psihoanalīzes teorijām. Pēc antropologa domām, pilsētas leģendās tiek ietērpta vārdos sabiedrības nesasniedzamo vai ētiski nepieņemamo vēlmju realizācija. Respektīvi, tas, no kā sabiedrība baidās, bet nevar izvairīties (vecums, slimība, nāve), tiek ieskaņots folkloras tekstu līmenī. No otras puses, pastāv interpretatīvā pieeja, saskaņā ar kuru cilvēki viens otram stāsta leģendas (baumas) tādēļ, ka viņiem šķiet būtiski nodot tālāk tādas vai citādas leģendas tekstā iepīto "slēpto vēstījumu". Tā vai citādi, jebkurš folkloras žanrs pastāv tiktāl, cik sabiedrībā ir pieprasīti šādi teksti – vienalga, vai tiem būtu emocionāli, psiholoģiski vai jebkādi citi cēloņi."
Padomju cilvēka bailes atspoguļojošo baumu un pilsētas leģendu funkcionēšanas mehānismus apkopojušas un aprakstījušas antropoloģes Aleksandra Arhipova un Anna Kirzjuka 2020. gadā izdotajā grāmatā "Bīstamās padomju lietas: pilsētas leģendas un bailes PSRS". Viņas stāsta par to, kas biedējis mūsu vecākus, vecvecākus un kādēļ baumu un viltus ziņu vīrusi vislabāk izplatās uz kopējās trauksmes un nemiera fona.
Kā norāda grāmatas autores, padomju bērni tika audzināti stingrā pārliecībā, ka apkārtējie – citi pilsētas iedzīvotāji, svešinieki – var izrādīties dažādu infekciju pārnēsātāji. Tādēļ gandrīz katru jau kopš bērnības mācīja (un turpina mācīt) mazgāt rokas pēc pārnākšanas mājās, tūliņ pārģērbties mājas drēbēs un čībiņās. Neraugoties uz to, ka mēs šīs darbības uztveram kā pašsaprotamas, tās nebūt nav tik universālas un nešķiet obligātas citu kultūru pārstāvjiem – Rietumeiropas, Ziemeļamerikas vai, piemēram, Izraēlas iedzīvotājiem. To iespējams skaidrot ar sanitāri epidemioloģisko situāciju, kas bija saistīta ar straujo padomju pilsētu izaugsmi 1930.–1950. gados, kad pilsētu ielas (īpaši nomalēs) slīka atkritumos. Karš šo stāvokli tikai pasliktināja. Cīņai ar sekām tika veikta vērienīga padomju pilsoņu sanitāri higiēniskās audzināšanas kampaņa – masu informācijas līdzekļi pastāvīgi translēja aicinājumus mazgāt rokas ar ziepēm, pārvilkt apavus telpās un neuzticēties "no rokas" pirktai pārtikai. Iespējams, tolaik apgūtā pieredze nenāk par skādi arī jaunā koronavīrusa izplatības apstākļos.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
