'Man šķiet, ka tā ir mana māsa!' Daļu ģimenes joprojām var noslepenot

Oļegs jau pirmajā nometnes dienā kādā mazā meitenē saskatīja kaut ko pazīstamu. Audžumamma Valentīna atceras, ka tur bijuši aptuveni 20 bērni un jaunieši. Pēkšņi pieskrējis Jurijs un teicis: "Man šķiet, ka tā ir mana māsa! Arī vārds tāds pats – Olga!" Valentīna aizgāja pie nometnes vadītājas un teica: "Puikām šķiet, ka tā ir viņu māsa." Darbiniece atbildēja: "Nu, nevar būt!" Taču aizgāja noskaidrot. Kad atgriezās, tad teica, ka tiešām – māsa. Arī meitenes jaunie vecāki bija šokā. Septiņus gadus veco Olgu viņi adoptējuši pirms četriem gadiem un nav zinājuši, kur ir brāļi un māsas. Norādījuši bērnunamam, ka viņu kontaktus var dot, jo vēlas sazināties ar citiem ģimenes bērniem. Bērnunams Valentīnai nekādas ziņas nesniedza. Šāda paviršība un sistēmiska kļūda var novest pie tā, ka tādas nejaušas un traumējošas tikšanās var atkārtoties. Olgas gadījums ir retums, jo viņa ir adoptēta tā saucamajā atvērtajā adopcijā. Lielākoties Latvijā praktizē slēgto adopciju, kad jaunie vecāki nomaina bērna vārdu un uzvārdu. Un atsaucas uz Civillikuma 171. pantā noteikto, ka bez adoptētāja piekrišanas ziņas par adopciju līdz bērna pilngadībai nav izpaužamas.

Raud pēc māsas

Ar māsu kukaragā Jurijs nostaigāja visas trīs nometnes dienas. Audžumamma Valentīna atceras, ka Olga, Oļegs un Jurijs bija kā viens organisms, citus bērnus nevajadzēja. "Kā tāds murskulis viņi instinktīvi vēlās pa pļavu, gribēja būt kopā viens ar otru. Asinsbalss un saites ir ļoti stipras, tās nevajag noliegt," saka Valentīna un stāsta, ka četri mazākie brāļi un māsas ir mazi un adoptēti slēgtā adopcijā, par viņiem nekas nav zināms. Taču puikas jautā, kur viņi ir. Tādi kā Olgas vecāki ir mazākumā. Viņi atbalsta tikšanos, jo "tās ir vienas asinis, viena komanda, viņi viens otram ir vajadzīgi".