Kāpēc Latvijā ir tik daudz indiešu? Un kāpēc viņi mūs uzskata par rasistiem?

Visi indieši taču dejo, strādā par kurjeriem un gatavo asus ēdienus, vai ne? "Delfi" žurnāliste vairāku nedēļu garumā iepazina Rīgā dzīvojošos indiešus, mēģinot saprast, kā viņi te nokļuvuši, ar ko nodarbojas un ko plāno darīt tālāk.

"Vai jums nepatīk dejot?" jautā blakus sēdošais vīrietis ar sarkanu punktu pierē.

"Neprotu".

"Neviens te neprot".

Mums garām aizvirpuļo dejojoši pāri. Meitenes gaisīgos svārkos, puiši, kas uzvilkuši garus tradicionālos kreklus tieši virs džinsiem. Cits nemaz nav iesprindzis un ieradies parastā, tas ir, eiropeiskā, apģērbā. Biznesa augstskolas "Turība" lielajā aktu zālē indieši svin rudens svētkus Navaratri.

Šeit sapulcējušies vairāki simti cilvēku. Ne visi ir studenti, bet šajā augstskolā vien mācās 500 indiešu. Savukārt RTU – 1317. Kā liecina dati uz šā gada 1. janvāri, Latvijā oficiāli dzīvoja 2625 Indijas pilsoņi, bet līdz 2023. gada 1. jūlijam viņu skaits palielinājās par trešdaļu. Tobrīd pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā bija 71, bet termiņuzturēšanās atļauja – 3353 Indijas pilsoņiem. Visticamāk, līdz ar mācību gada sākumu, to skaits pieaudzis vēl vismaz par vairākiem simtiem. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei precīzi dati būšot janvārī.

Lielākā daļa indiešu, kuri pēdējos gados saņēmuši uzturēšanās atļaujas Latvijā, spriežot pēc statistikas datiem, nolēmuši Latvijā neuzturēties. Vismaz ne legāli. Pēc sarunām ar viņiem kļūst skaidrs, kāpēc.

"Indijā šis ir ļoti liels festivāls," mans sarunu biedrs izņem telefonu un rāda svinīgi ģērbušos, laimīgu cilvēku fotogrāfijas. "Šeit tas ir neliels."

"Vai jūs pazīstat visus šos cilvēkus?"

"Gandrīz nevienu. Latvijā esmu tikai četrus mēnešus."

"Students?"

"Nē, es strādāju," viņš atkal izņem telefonu un parāda sevi ķiverē un vestē.