Kopš liktenīgās traģēdijas, kas prasīja 54 cilvēku dzīvības apritējuši jau 10 gadi. Ar katru gadu to, kuri cenšas panākt taisnīgumu kļūst arvien mazāk un mazāk. Valērijs skaidro, ka daži jau miruši, daži aizbraukuši, bet citi vienkārši noguruši no tā, kas notiek tiesas zālē. "Dzīvojam ar sajūtu, ka pasaulē taisnīgums nepastāv."
Redzēja manu galvu un rokas
Tovakar Valērijs Sliņko ieskrēja veikalā, lai samaksātu elektrības rēķinu un nopirktu kādus sīkumus. Kad viņš stāvēja pie kases, uz veikalā esošajiem cilvēkiem sāka krist griestu fragmenti. Pirms Valērijs zaudēja samaņu, viņš redzēja, kā kasierim Mārtiņam Plāsim virsū krīt betona bluķi.
"Kad attapos, nesapratu, kas notiek, – bija tumšs, no augšas kaut kas pilēja. Visapkārt sasistas pudeles, kaut kādi dzelži. (..) Pakustināju pirkstus – kustas. Saliecu ceļus – arī kustas, bet visa apakšdaļa saspiesta.
Otro nogruvumu es atcerējos tikai vēlāk. (..) Virs manas galvas bija sadūrušās divas betona plāksnes, attālums starp tām bija apmēram 30 centimetri.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
