10 gadi bez mammas: Līdz ar lielveikala jumtu sabruka arī Angelīnas dzīve.

Kopš liktenīgās traģēdijas, kas prasīja 54 cilvēku dzīvības apritējuši jau 10 gadi. Atmiņas par to, ko Angelīna pusaudža gados piedzīvoja, joprojām ir sāpīgas. Arī šobrīd viņa apmeklē psihologu, lai tiktu galā ar sāpēm un depresiju. "Tā ir trauma uz visu atlikušo mūžu. Laiks nemaz tik labi nedziedē," viņa saka.

Ar Angelīnu iepazinos pirms deviņiem gadiem, kad gadu pēc Zolitūdes traģēdijas par to veidoju rakstu sēriju. Toreiz tikāmies Zolitūdes ģimnāzijā, un mani pārsteidza, kā bērns, kurš zaudējis mammu, stāstot par savu zaudējumu, cenšas saglabāt mieru. Ģimenes locekļa nāves iespaidā viņa noslēdzās sevī, no apkārtējās pasaules viņu šķīra augsta siena. Toreiz, sēžot Angelīnai pretī, redzēju viņā nevis ietiepīgu pusaudzi, bet mazu, apjukušu meitenīti, kurai pārāk ātri nācies pieaugt.

Angelīna jau labu laiku nedzīvo Latvijā, viņai ir izdevies savu piepildījumu atrast jāšanas sportā. Viņa šajā nozarē jau strādājusi Vācijā un Nīderlandē. Sarunā vaicāju, kāda ir viņas dzīve un ko nācies pārdzīvot šo desmit gadu laikā.

"Nedrīkstēju būt vāja"

"Kā veidojusies mana dzīve? Diemžēl "Maxima" sabrukšana man atņēma ne tikai mammu, bet arī visu ģimeni. Šķiet, ka mammas bēres bija pēdējā reize, kad mēs visi satikāmies. Man kā bērnam bija ļoti grūti pieņemt, ka vairs nebūs nekādu ģimenes pasēdēšanu, kopīgu svētku svinēšanu, dzimšanas dienu un bagātīgi klāta galda Jaunajā gadā... Man bija ļoti liela un draudzīga ģimene, bet nu tā ir pajukusi...