'Esmu vienīgā, kuru viņi klausa.' Kā latviete 'Semī' ievieš kārtību Ukrainas frontē

Pretinieku uzbrukumi un savējo evakuācija no ierakumiem arī iezīmē 3. rotas galvenās kaujas mediķes dienaskārtību. Frontē netiek dalītas nedēļas dienas, nav arī dienas režīma, jo to pamatā nosaka pirmajās līnijās notiekošais un mainīgie ikdienas pienākumi. Pēc ieraduma gan modinātāju liekot uz pulksten 7.30, bet šis laiks esot nosacīts, jo bieži kādam palīdzība nepieciešama arī pulksten 6 vai 4. "Tikai vienreiz aizgulējos un pamodos desmit pāri desmitiem," viņa stāsta, "jo brīnumainā kārtā nevienam nekas neesot bijis vajadzīgs un neviens nav meklējis." Ierasti gan kāds vienmēr dauzās pie durvīm vai vārtiņiem vai arī izsauc pa rāciju. Arī sarunas laikā brīžiem dzirdama tās iešņākšanās. Ar evakuācijas auto gan Sarmīte vairs tikpat kā nebraucot, jo ļoti daudz darba ir te, aizmugurē, turklāt, ja viņa tiek ievainota, rota paliek bez mediķa.

Papildus ievainoto aprūpei ir arī cīņa gan ar "mirstošajiem vīriešiem ar 37,2 grādiem", gan ar tiem, kuriem "nedaudz kāja sāp, bet tur – lūzums". Vaicāta, kuru ir vairāk, Sarmīte smejas, bet pēc neliela pārdomu brīža saka, ka viņai lielākā daļa tomēr ir tie pa vidu, "apzinīgie". Ikdienā daudz laika arī paiet, attālināti "apraugot" rotas karavīrus, kuri izsvaidīti pa dažādām slimnīcām, ja viņi paši ir spējīgi lietot telefonu, jo bieži vien slimnīcās visa uzskaite notiekot vien kladēs. Latviete karavīriem māca pirmo palīdzību, kā arī sagatavo privātās karavīru aptieciņas un bargi rāj tos, kuri pret to saturu attiecas pavirši. Vēl ir arī simulanti, un frontes mediķa aprūpē nonāk arī tie civiliedzīvotāji, kas, par spīti kara šausmām, no savas dzīvesvietas prom tā arī nav devušies. Vēl pirms sarunas seržante citu starpā apraudzījusi kādu ģimeni ar desmit bērniem, kuras mājas tuvumā krituši jaunākā uzlidojuma lādiņi.

Tādu cilvēku kā Sarmīte Ukrainas frontē ir maz. Rotai savs mediķis ir ekskluzīva priekšrocība, kuru augsti novērtē