Nogalinātā sestklasnieka Maksima lieta: kāds viņš bija, un kā tas varēja notikt?

Slokas Jaunajos kapos piektdien, 19. janvārī, izvadīja 13 gadus veco jūrmalnieku Maksimu Jermakovu. To pašu zēnu, kuru iepriekšējā nedēļā Slokā nodūra. Par to, kāds bija Maksims, un kas varēja atgadīties liktenīgajā 11. janvāra naktī, stāsta viņa māsa Alīna.

Sestās klases skolnieks Maksims daudzbērnu ģimenē bija jaunākais. Dzīvoja Slokā pie mammas, bet bija ļoti tuvs arī ar vecākajiem brāļiem un māsu.

"Viņš bija labsirdīgs, atsaucīgs. Vienmēr priecīgs, nekad nepārdzīvoja, ja kaut kas atgadījās. Neturēja sevī aizvainojumu. Viņam patika smieties un jokot. Bieži vien nāca pie mums ciemos, lai parotaļātos ar saviem māsasbērniem. Viņam patika ar viņiem ņemties.

Maksimam patika futbols. Kad vien bija iespēja uzspēlēt, vienmēr par to ļoti priecājās. Ja kaut kas padevās labāk, stāstīja mammai, kā viņam tas izdevies. Brālim bija divi tuvi draugi, ar kuriem kopā pavadīja daudz laika. Bet tā... Gāja skolā. Parasts Jūrmalas puišelis," stāsta Alīna.

Maksima māsa stāsta, ka brālim jau vasarā bijis kaut kāds konflikts ar aizdomās turēto. Tomēr – kas tam bijis pamatā, un kādēļ bijis jāskaidro attiecības, Alīna nezina.

"Kad notika nelaime, man par to paziņoja pašai pirmajai. Piezvanīja Dima – Maksima draugs, kurš ar viņu tovakar bija. Zvanīja un kliedza telefonā, ka Maksims nodurts. Sākumā pat nesapratu, ka tas varētu būt pa īstam. Galvā iešāvās doma, ka tā ir kaut kāda izjokošana. Taču Dima atkal un atkal atkārtoja, ka viņiem uzbruka.

Kad ierados notikuma vietā, brālis gulēja uz asfalta asins peļķē. Viņš vairs neelpoja, es nevarēju sataustīt pulsu. Zvanīju policijai. Izrādījās, ka pirms tam uz policiju zvanīja arī Dima un vēl viena lieciniece – Kristīne. Taču neviens tobrīd vēl nebija atbraucis. Vēlāk, kad pie Maksima jau biju es, redzēju, kā tuvojas policijas bākugunis," stāsta Alīna.