Latvijas tautsaimniecības vēsture – kā vēlēšanām rezervēja 'virsplāna desas'  (633)

PSRS vadība, nespējot sabalansēt ieņēmumus un izdevumus, veica plašas PSRS rubļa emisijas, vienlaicīgi principiāli nepaaugstinot valsts noteiktās cenas pārtikas un plaša patēriņa precēm, komunālajiem maksājumiem. Līdz ar to PSRS ekonomiskajā telpā radās arvien vairāk ar precēm nesegtu skaidras un bezskaidras naudas finanšu līdzekļu, tanī skaitā radās tāds fenomens kā iedzīvotāju piespiedu uzkrājumi.

Tikmēr Latvijas PSR vadība centās nepieļaut centralizēti piegādāto lēto energoresursu un izejvielu cenu pieaugumu un šo piegāžu apjomu samazinājumu. No vienas puses tās bija rūpes par Latvijas teritorijā esošo lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumu interesēm, bet no otras puses kopumā radās maldīgs iespaids par uzņēmumu augsto rentabilitāti, īpaši lauksaimniecības nozarē.

Portāls "Delfi" turpina rakstu sēriju no apgādā "Jumava" topošā viena no ambiciozākajiem jauno laiku literatūras projektiem – grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture". Šoreiz aplūkojam to, ar kādu ekonomikas bagāžu Latvija sagaidīja deviņdesmitos un neatkarību. Tos faktorus, kas noteica ekonomikas kursu un zināmā mērā veidoja to mentalitāti, kāda mums ir šodien.

Impērija bezdibeņa malā

Ņemot vērā smago ekonomisko situāciju PSRS kopumā, centralizētās piegādes Latvijas uzņēmumiem sāka samazināties, reālais saražotās produkcijas apjoms gandrīz visās nozarēs 1990. gadā jau bija nokrities zem 1985. gada līmeņa. 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija nebija Latvijas ekonomiskās neatkarības robežšķirtne, tomēr iezīmēja virkni procesu, kas atstāja ietekmi arī PSRS mērogā.

Augstākā padome pieņēma lēmumu par iemaksu PSRS budžetā būtisku samazināšanu, faktiski maksājumi tika apturēti vispār. Nekāda PSRS vadības reakcija nesekoja, un maksājumus ievērojami ierobežoja arī virkne citu republiku, PSRS budžetā radot milzīgu deficītu un paātrinot PSRS ekonomisko bojāeju.

Tikmēr savstarpējā komunikācija bija nonākusi strupceļā, situācija atrisinājās tikai pēc 1991. gada augusta puča Maskavā, ar kura izgāšanos faktiski tika pielikts punkts PSRS pastāvēšanai. Šajā laika posmā sākās Latvijas tautsaimniecības transformācijas periods — pāreja no PSRS komandekonomikas integrētas daļas uz neatkarīgas valsts tautsaimniecību. Šis process, ņemot vērā ļoti augsto Latvijas tautsaimniecības integrāciju PSRS ekonomikā, izrādījās pat smagāks, nekā 40. gados veiktā sovetizācija, kad Latvija tika iekļauta padomju komandekonomikā.

Pētnieki norāda, ka kopumā Latvijas sociālekonomiskā situācija bija sarežģīta. Lai gan kopējie ražošanas apjomi visās nozarēs turpināja augt, iedzīvotāju dzīves kvalitāte nepieauga. Turpinājās jau 40. gados nostiprinātā sistēma, kad visa no Latvijas tautsaimniecības gūtā peļņa neatgriezeniski tika novirzīta PSRS budžetā.

Ilgstošā līdzekļu neieguldīšana sociālajā infrastruktūrā deva savus rezultātus. To, ka Latvijā ir labāki dzīves apstākļi kā cituviet PSRS, daudzās jomās realitāte vairs neapliecināja. Dzīvojamā fonda nolietojums 1987. gadā Latvijā bija 34%, bet PSRS vidēji 17%. Avārijas stāvoklī bija 11% ēku (PSRS vidēji 4%). Īpaši sarežģīta situācija bija laukos, kur avārijas stāvoklī bija 23–40% dzīvojamo ēku. Krāslavas rajonā darbu lauksaimniecībā 1980.–1986.gadam bija pametuši vairāk nekā tūkstotis strādājošo, lielākā viņu daļa bija baltkrievi, kas devās uz etnisko dzimteni, kur dzīves apstākļi tobrīd bija jau labāki, secina pētnieki.

Bez tam vietējo iedzīvotāju iespējas tikt pie labākas dzīvojamās platības bija visai ierobežotas, prioritāri jauni dzīvokļi tika piešķirti no PSRS armijas atvaļināto virsnieku ģimenēm (PSKP CK lēmums noteica konkrētas saistības ne tikai Rīgas, bet arī Daugavpils, Jelgavas, Ventspils, Rēzeknes, Jēkabpils un Cēsu pašvaldībām), kā arī viesstrādniekiem, ko bija uzaicinājuši vissavienības pakļautības uzņēmumi.

Patiesībā par reālo situāciju republikā Latvijas PSR vadība bija ļoti labi informēta un tai rūpīgi sekoja. Protams, ka ziņas par nepietiekamo apgādi ar pārtiku un citām nebūšanām līdz pat 80. gadu beigām tā arī palika slepeno dokumentu mapēs, savukārt iedzīvotāji smīnēja, ka nākamo reizi desu varēs redzēt tikai uz vēlēšanām. Un tā bija patiesība un realitāte, slepenā atskaitē Maskavai par gatavību 1985. gada Latvijas PSR AP vēlēšanām Boriss Pugo ziņoja, ka vēlēšanu dienai rezervētas vairākas tonnas "virsplāna desu izstrādājumu", kuras paredzēts izplatīt Rīgas veikalos. Pēc tam Maskava saņēma detalizētu atskaiti, cik tonnas desu ir realizēts.

Lauksaimniecībā 'peļņa uz papīra'

Pētnieki norāda, ka tolaik esošās piemaksas par papildus saražoto produkciju lauksaimniecības produkcijas ražotājiem lauksaimniecības uzņēmumus padarīja par rentabliem. Ja 1980. gadā Latvijas lauksaimniecības uzņēmumi strādāja ar 33 miljonu rubļu zaudējumiem, tad 1985. gadā peļņa sasniedza 236 miljonus rubļu. Uzņēmumi nebija sākuši strādāt efektīvāk, izmaiņas bija ļoti tuvas tai summai, kas papildus tika saņemta no PSRS budžeta. Lielākie lauksaimnieciskie ražotāji bija kopsaimniecības – 331 kolhozs un 248 sovhozi (padomju saimniecības), kas kopumā 1985. gadā apstrādāja aptuveni 2,4 miljonus hektāru. Vēl pastāvēja 57 starpsaimnieciski uzņēmumi un organizācijas, 28 agrorūpnieciskās un lauksaimnieciskās apvienības.

Latvijas lauksaimniecība bija specializējusies piena un gaļas lopkopībā, kopumā tika saražots ievērojams daudzums produkcijas.

Vēsturnieki gan norāda, ka statistikas dati par produkcijas izcelsmi ir jāvērtē visai kritiski. Visā padomju okupācijas periodā ievērojamu daļu lauksaimniecības produkcijas saražoja iedzīvotāji savās personīgajās palīgsaimniecībās. Ja 40. un 50. gados tas tiešām bija darbs ārpus kopsaimniecības, tad 80. gados šīs palīgsaimniecības bija visai cieši saaugušas ar pašām kopsaimniecībām, tika apstrādātas ar kopsaimniecības tehniku, mājlopi bieži tika baroti ar kopsaimniecību lopbarību.

Taču tas bija labs blakus ienākumu avots aktīvākajiem lauciniekiem. Augkopības sektorā pieaugums netika novērots un galveno kultūru (graudi un kartupeļi) kopražas bija mazākas nekā pirms Latvijas okupācijas. Būtiskākā padomju lauksaimniecības problēma no produkcijas ražošanas viedokļa bija lielā atkarība no ievestās lopbarības lopkopībā. Katru gadu Latvijā tika ievesti 1,3–1,4 miljoni tonnu lopbarības graudu. Bez importētās lopbarības Latvija spētu saražot tikai pusi no saražotās gaļas un 70% saražotā piena. Šo problēmu Latvijas PSR vadība, pat tuvojoties valsts neatkarībai, īsti neapzinājās. Daudz lielāka uzmanība tika pievērsta zemu ievestās lopbarības cenu saglabāšanai, nevis apsvērta iespēja par lopbarības bāzi parūpēties tepat Latvijā, norāda vēsturnieki.

Ja saimniecība skaitījās ar nerentabilitātes risku, atradās tālu no lielajām pilsētām, par pienu bija iespējams saņemt pat 68,9 kapeikas par litru. Šī iepirkuma cena vairāk nekā trīs reizes pārsniedza mazumtirdzniecības cenu, par kādu piens tika tirgots veikalā (22 kapeikas par litru).

Rūpniecība un elektrības jaudas

Latvijā 1985. gadā no aptuveni 400 rūpniecības uzņēmumiem 38% bija vissavienības pakļautībā un lielāka daļa rūpniecības (246 uzņēmumi) bija saistīti ar smago rūpniecību – mašīnbūvi, metalurģisko un ķīmisko rūpniecību. Ievērojami mazāk bija vieglās rūpniecības (71) un pārtikas rūpniecības (80) uzņēmumu.

Piektajai daļai produkcijas bija augstākās kvalitātes statuss. Pēc oficiālās statistikas rūpniecība veidoja lielāko daļu no Latvijas PSR iekšzemes (sabiedriskā) kopprodukta – 10 miljardus no 17 miljardiem rubļu. Rūpniecībā vien tika patērēts ievērojami vairāk elektroenerģijas, nekā spēja saražot visas Latvijas hidroelektrostacijas (attiecīgi 3682 un 2986 miljoni kilovatstundu).

Visa Latvijas tautsaimniecība kopā 1985. gadā patērēja 9451 miljonus kilovatstundu, tātad 2,5 reizes vairāk, nekā elektroenerģiju spēja saražot no vietējiem resursiem.

Tolaik mašīnbūves kompleksā tika ražots plašs produkcijas klāsts – 1985. gadā tika saražoti 15 230 mikroautobusi, 803 dzelzceļa un tramvaja vagoni, dažādas elektrotehniskās iekārtas, sūkņi, saldēšanas iekārtas un ventilatori, dīzeļi un dīzeļģeneratori, lauksaimniecības mašīnas. Ķīmiskajā rūpniecībā galvenā produkcija bija ķīmiskas un stikla šķiedras, sintētiskie sveķi, plastmasas, laku un krāsu materiāli, plēvju un termoplastu caurules. Tika ražoti celtniecības materiāli, kā arī plaša patēriņa preces – audumi, trikotāžas izstrādājumi, apavi un ādas preces. 1985. gadā tika saražoti pusotrs miljons radiouztvērēju un 245 tūkstoši magnetolu, 647 tūkstoši veļasmašīnu, 194 tūkstoši mopēdu, tāpat mēbeles, gludekļi, kafijas dzirnaviņas un arī daudzas citas preces.

Tāpat tika ražots ievērojams daudzums produkcijas, kas bija saistīts ar militāro rūpniecību un oficiālajā statistikā neparādījās. Rūpniecībā tika nodarbināta lielākā daļa Latvijas strādājošo iedzīvotāju, kopējais rūpniecībā strādājošo skaits 1985. gadā sasniedza 862 tūkstošus.

Viss tiešām bija slikti?

Kā norāda ekonomiste Raita Karnīte, analizējot Latvijas tautsaimniecības vēsturi pirms 1990. gada ir pieņemts uzsvērt slikto, kas piemita šim laikam – pakļautību PSRS, no Maskavas vadīto, nacionālā līmenī nekontrolējamo vissavienības uzņēmumu esamību, maksājumus Savienības budžetā, preču trūkumu un sliktu pieejamo preču kvalitāti, nabadzību un zemu dzīves līmeni, salīdzinot ar attīstīto Rietumu pasauli.

"Ir jāpaiet vēl vairākiem gadiem, ja ne gadu desmitiem, līdz zinātnieki spēs vērtēt sarežģīto padomju sociālistiskās republikas iekārtu objektīvi un ar izzinošu interesi, jo nekas nav tikai slikts, un pāri sīkumiem stāv likumsakarības, kuras pētīt ir patiesais zinātnieku uzdevums. Par to, ka sociālisma sistēma ir interesants izpētes objekts, liecina ārzemju pētnieku interese gan tās pastāvēšanas laikā, gan tagad, pēc tās sabrukuma. Sociālisma sistēmas idejas nav zudušas arī tagad, kad pati sistēma ir cietusi sakāvi, jo arī tās pretmets – tīrais kapitālisms nav vienādi labs visiem. Sevišķi pēdējās desmitgades kapitālisma trūkumi parādās arvien uzstājīgāk, un, tāpat kā vēlīnā sociālisma periodā, arī tagad esošās iekārtas trūkumus visvairāk izjūt iedzīvotāji, un viņi prasa alternatīvas. PSRS, turklāt, bija pirmā vienotās valūtas – rubļa zona, kurā ietilpa juridiski neatkarīgas valstis ar atšķirīgu ekonomiskās attīstības līmeni," sacījusi Karnīte.

"Nav grūti iedomāties, cik pamācoša šādas sistēmas kļūdu un ieguvumu analīze ir topošajai ES valstu vienotajai sistēmai. Tāpēc, jo sevišķi vērtīga ir analīzes objektivitāte, spēja ieraudzīt arī labo, kas PSRS sistēmai piemita. Pieejama un salīdzinoši laba izglītība, attīstīta un pietiekoši labi uzturēta zinātne un inovācijas sistēma kā tāda pastāvēja. Puduri pastāvēja klasiskā veidā – augstā zinātne augstskolās un LZA akadēmiskajos zinātniskajos institūtos, ieviešanai piemērotu inovatīvu priekšlikumu izstrāde nozaru zinātniskajos institūtos, inovatīvo produktu sagatavošana ieviešanai lielo uzņēmumu zinātniskajās laboratorijās un ieviešana rūpnīcu cehos, racionalizatoru kustība un patentēti racionalizācijas priekšlikumi no pašiem darba darītājiem," turpina ekonomiste.

Karnīte arī norāda, ka nereti ir jūtams izsmiekls par Latvijā izvietoto lielo uzņēmumu nepiemērotību mazai valstij, aizmirstot, ka Latvija bija PSRS vienotās darba dalīšanas sistēmas sastāvdaļa. Tas arī izskaidro starprepublikāniskās preču un naudas plūsmas. Turklāt, Latvijā tika izvietotas sarežģītākās ražotnes – radiorūpniecība, sakaru tehnoloģijas, sarežģītas tekstilizstrādājumu tehnoloģijas, kosmosa un militārā rūpniecība.

"Īsā laikposmā Latvija tika pārveidota no agrāras par industriālu valsti. Zinātniekiem ir jāspēj atbildēt uz jautājumu – kāpēc tas, ko joprojām saucam par attīstības dzinējspēku un stabilas tautsaimniecības pamatu, sociālistiskajā republikā Latvijā un PSRS sistēmā kopumā, cieta sagrāvi. Vai vainojama tikai slēgtā sistēma un pārmērīgā atkarība no militārās jomas, kas neļāva inovācijām izpausties preču un pakalpojumu tirgos, vai brīvā tirgus un konkurences trūkums? Vai varbūt sociālisma sistēmas sagrāvei ir pavisam citi mērķi un iemesli?" grāmatā norādījusi Karnīte.