Kopš sācies karš Ukrainā, saskaņā ar "Delfi" rīcībā esošo informāciju no Krievijas, no agresorvalsts armijas aizbēguši vairāk nekā 50 tūkstoši karavīru. Krievijas valdībai zināms, kur atrodas apmēram 15 tūkstoši dezertējušo. Vairums slēpjas Krievijā, daļa aizbēgusi uz ārzemēm. Tiem, kas bēg pār robežu, palīdz Krievijas emigrantu organizācija ""Идите лесом" ("Dodieties caur mežu"). Miermīlīgā pretošanās kustība palīdzējusi gandrīz 30 tūkstošiem cilvēku, kuri nevēlas kļūt par Putina režīma lielgabalu gaļu. Organizācijas vadītājs Grigorijs Sverdlins BBC atklāja, ka vairāk nekā 500 ir Krievijas armijas dezertieri. "Delfi" sarunājās ar vienu no viņiem. Mūsu sarunas laikā viņš nemitīgi smējās un ļoti daudz smēķēja.
Oļegs (vārds mainīts) ir TV žurnālists no Krievijas. Viņa vārdu nevaram atklāt drošības apsvērumu dēļ. Viņš bija kara korespondents un, sākoties karam, tika nosūtīts uz Ukrainu, lai veidotu sižetu par Krievijas iebrukumu. Pēc šī komandējuma viņš aizgāja no darba, par ko tika iekļauts melnajā sarakstā – viņu vairs neņēma darbā nevienā Krievijas medijā.
Pēc gadu ilgiem centieniem pelnīt iztiku Oļegs saņēma vilinošu piedāvājumu no KF Aizsardzības ministrijas iestādēm. Viņam uzrakstīja nepazīstama persona, aicinot darbā preses dienestā – Maskavā filmēt oficiālos pasākumus. Vajagot tikai noslēgt līgumu ar Aizsardzības ministriju. Aicinātāju nemulsināja Oļega būšana "melnajā sarakstā". Ilgstošais trūkums, parādi un nespēja atrast profesijai atbilstošu darbu Oļegu bija noveduši izmisumā, viņš piekrita.
"Saprotu, ka tas skan muļķīgi," saka Oļegs, "bet tobrīd es biju gatavs noticēt it visam. Eju, parakstu līgumu un attopos Kurskā. Bet tie, kas ar mani runāja par Aizsardzības ministrijas preses dienestu, pārtrauc sakarus, izdzēšas no "Telegam"."
Centos no turienes kaut kā izkļūt. Domāju – tā kā neesmu dienējis armijā, tad man droši vien paredzēta treniņnometne (vienība, kurā jauniesauktie iziet kaujas apmācību – red.), gan pagūšu kaut ko sagudrot.
Bet izrādījās, ka man nekāda treniņnometne nepienākas – še tev forma, steidzams zvērests! Precīzi pēc divām nedēļām es jau biju Luhanskas Tautas republikā (LTR), pavisam tuvu robežai. Tur mums, kas neko neprot un nekur nav dienējuši, pavēlēja rakt blindāžas.
Pat nemācīja, kā lietot automātu?
Kurskā man rādīja, kā šaut, izjaukt, tīrīt. Šaušanā es no tā izšāvu divas reizes. Bet izrādījās, ka vislabākā sagatavošana bija tā blindāžu rakšana. Jo automāts tur nepavisam nav vajadzīgs, godīgi sakot. Galvenais – izrakt pēc iespējas dziļāku bedri un tajā sēdēt.
Mēs bijām strēlnieku bataljonā, sēdējām nocietinājumos – aizsargpozīcijās. Tie bija vai nu sagrābti jau pirms mums vai pašu izveidoti. Prasme rakt noderēja, bet šaušana – nē.
Kur tieši tu nonāci?
Tas bija Kupjanskas virziens pērnruden. Krievijas armija tur mēģināja uzbrukt. Taču ne pie kāda rezultāta tas nenoveda. Krievijā par to nebija pilnīgi nekādas oficiālās informācijas. Bet mūs tur slepkavoja ar it visu iespējamo
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
