Karu Ukrainā Krievija turpina finansēt no gāzes un naftas eksporta ienākumiem. Šī gada aprīlī vien Krievijas ieņēmumi no jēlnaftas pārdošanas bija 268 miljoni eiro dienā. Lielākie Krievijas naftas pircēji – Ķīna, Indija un Turcija – no piegādēm atteikties negrasās.
Vai Eiropā arī turpmāk var iztikt bez Krievijas gāzes, un vai iespējams atjaunot Krievijas gāzes piegādes kaut kādā ideālā nākotnē pēc kara?
Var iztikt un lieliski arī to darīs. Bet, ja kaut kādā tālā nākotnē Krievijas pusē parādīsies normāls piegādātājs, civilizēta kompānija vai vairākas, ja tas būs izdevīgs piedāvājums bez politiskiem noteikumiem, ja būs gāzes vads, – kādēļ gan nepirkt gāzi? Ja vien nenolems, ka ienākumi no gāzes eksporta varētu finansēt vēl kādu kārtējo karu. Lieta tāda, ka pret Krievijas gāzi nekādas sankcijas netika ieviestas. Tā bija Krievija, kas aizgāja no Eiropas tirgus. Un tādēļ Eiropa bija spiesta būvēt jaunus termināļus sašķidrinātās gāzes saņemšanai, aktivizēties darbā ar atjaunīgajiem enerģijas avotiem, atgriezties pie atomenerģijas un pat oglēm.
Eksportējot naftu uz Indiju un Ķīnu, Krievijai krietni palielinās transporta izdevumi. Cik nopietna slodze tā ir Krievijas uzņēmumiem? Vai viņi no šīm piegādēm vispār gūst peļņu?
Krievijas "naftinieki" jebkurā gadījumā pamanās pelnīt. Cita lieta, ka daļa šīs peļņas paliek starpnieku bankas kontos, viņu šajā ķēdē ir daudz, kas nozīmē, ka šī nauda nenonāk Krievijā, tai netiek piemēroti nodokļi.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
