Kā dzīvot tālāk, kad tavs dēls karā pazudis bez vēsts? Kā justies, ja neko neesi zinājis par viņa slepeno dzīvi? Kā pieņemt, ka dēls ilgus gadus parastajā dzīvē bijis zinātnieks – vēsturnieks, bet slepeni – cīnītājs pret Krievijas režīmu? Kas notiek, kad tavi anarhisma pētījumi kļūst par daļu no tevis paša un tavu tuvinieku dzīves un nāves? "Delfi" sarunājas ar Krievijas un Izraēlas rakstnieku Dmitriju Petrovu vecāko, kura dēls 2023. gadā pazuda pie Bahmutas, cīnoties par Ukrainu.
Lasot jūsu grāmatu "Vecāku diena", prātā raisās divas asociācijas. Pirmā – tās ir koncentrētas sāpes par zaudējumu, ilgas pēc mīļa cilvēka. Pēc cilvēka, kurš no jums ir slēpis lielāko daļu savas dzīves. Un otra – tas ir "audzināšanas romāns". Romāns, kurā, saduroties ar pasauli, pieaug nevis gados jauns varonis, bet viņa pieaugušais vecāks. Tas ir romāns par jūsu pieaugšanu, vai ne tā?
Jā. Sāpes. Un tās nenorimst. Bet var paciest, ja atrod pareizās receptes.
Man šķiet, ka jūs tā arī neesat izsāpējis...
Es taču runāju ar jums. Mēs ar sievu runājam ar cilvēkiem, dzīvojam kā normāli ļaudis, ejam iepirkties. Es uzstājos savas grāmatas prezentācijās. Tu taču nevari nedarīt neko, pat ja neesi izsāpējis.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!