Pirms gada Latvija bija ES Padomes prezidējošā valsts un, izmantojot šo statusu, maijā rīkoja Austrumu partnerības samitu, lai savstarpējo sadarbību vēl vairāk stiprinātu. Tā iznākums tika vērtēts visai pretrunīgi, bet pēc pagājušajā gadā samilzušās bēgļu krīzes, augošajiem islāmistu teroristu draudiem, kara Sīrijā un citām aktualitātēm jau šķita, ka draudzība ar austrumu kaimiņiem pašai ES vairs nav prioritāte.
Atskatīties uz mūsu valsts paveikto Latvijas ārpolitikas institūta rīkotajā konferencē "Eiropas Savienība: Latvijas prezidentūras nozīme" bija ieradies arī ES Drošības studiju institūta vecākais analītiķis Niku Popešku.
Aicināju viņu uz sarunu par to, ko vēlas Eiropa attiecībā uz saviem austrumu kaimiņiem un kā izprast Austrumu partnerības valstu ārpolitiku un attieksmi pret Eiropu. Popešku ir ne tikai postpadomju valstu un Krievijas politikas eksperts, bet arī moldāvs, kurš uz politiskajām attiecībām skatās arī caur personīgās pieredzes prizmu.
Jūs iepriekš esat teicis, ka ES vajag sniegt palīdzību ne tikai Austrumu partnerības valstīm, bet Rietumeiropai vajadzētu aktīvāk palīdzēt savienībā jau esošajām Austrumeiropas valstīm. Tas nesakrīt ar daudzu viedokli, ka, ja reiz esam iekšā, tad tagad palīdzam jaunajām ES kaimiņvalstīm.
Visa Eiropas Savienība ir būvēta pēc principa, ka dažām valstīm ir vienas iespējas, bet citām citas, un kopumā visi no tā iegūst. Vienlaikus gan jārēķinās, ka dažādām valstīm ir arī dažādas problēmas, un pārējās tām palīdz. Tas ir dibināšanas pamatprincips gan Eiropas Savienības, gan NATO.
Citādi, par piemēru paņemsim NATO, kāpēc gan lai portugāļi palīdzētu latviešiem, ja latvieši nav gatavi sniegt palīdzību Portugālei. Lai tā būtu migrācija, bēgļi, ekonomiskā krīze, ir jāpalīdz. Bez tā nepastāvēs ne NATO, ne Eiropas Savienība.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
