'Piedalījos propagandas murgā' – bijusī diktore atklāj Krievijas TV virtuvi un pamet valsti

Kad sastopu Faridu sestdienā, viņa izskatās mazliet sagurusi. Ir pagājušas nepilnas divas diennaktis kopš abas ar septiņgadīgo meitu ar taksometru izbrauca no Maskavas, lai dotos uz robežu, tur naktī bija jāgaida dažas stundas kopā ar apmēram pussimtu cilvēku, kuri arīdzan bēga no Krievijas un grasījās tās robežu ar Latviju šķērsot kājām. Vakarā pēc mūsu sarunas Faridai ieplānots lidojums uz galamērķi – Prāgu, kur mīt viņas vīrs. Kādreizējā žurnāliste apzinās, ka viņai ir paveicies – ir, uz kurieni aizbēgt. Daudziem ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīmu neapmierinātajiem Krievijas iedzīvotājiem šādas iespējas neesot. Daļa izvēlas riskēt un neklusē – dodas protestēt ielās un neslēpj savu nostāju sociālajos medijos. Ļoti daudzi patur neapmierinātību ar notiekošo sevī un klusē. "Sapratu, ka es vairs nevaru klusēt," nosaka Farida.

Pilnīga kontrole un cenzūra

Vēl iepriekšējā vakarā pirms prombraukšanas Farida aizmiga ar domu, ka Krieviju nepametīs, lai gan daudzi pazīstami cilvēki viņai ieteikuši, kā minimums, nopietni apsvērt šādu iespēju. Farida nule bija uzrakstījusi garu un atklātu ierakstu tīklošanās vietnē "Facebook", neslēpjot detaļas par pieredzēto 2014. gadā, kad Krievija iebruka Austrumukrainā un Faridai kopā ar citiem kolēģiem Kremļa kontrolētajos medijos bija jāatspoguļo šie notikumi kā propagandas ruporam. "Atceros, ka mēs vienmēr nodevām puspatiesības – atspoguļojām tikai vienu pusi. Ukrainas puse mums neeksistēja un, ja arī ko no viņiem atspoguļojām, tad tikai tā, lai viņi izskatītos muļķīgi," atminas bijusī diktore. Apzināti izmantojuši aizvainojušu leksiku, piemēram, ukraiņus saukuši par huntu. Farida pati rakstījusi ziņu tekstus, līdz ar to nācies pastāvīgi būt pie telefona un klausīties priekšnieka norādes, ko nomainīt, ko izņemt, ko pielikt klāt, lai pēc iespējas spilgtāk atspoguļotu Krievijas pozīciju. "Pilnīga kontrole un cenzūra," teic Farida.

Drīz pēc 2014. gada notikumiem Farida atklājusi, ka ir stāvoklī, un to uztvērusi kā iespēju uz visiem laikiem atbrīvoties no sev netīkamā darba. RTR viņa vairs neatgriezās, taču līdzīgi kā citi kolēģi, kuri nebija mierā ar iesaistīšanos režīma noziegumu slēpšanā, no darba aizgāja klusi, savus apsvērumus nepubliskojot. "Pirmām kārtām, tas ir saistīts ar bailēm – ja aiziesi, skaļi aizcērtot durvis, tev atriebsies," viņa paskaidro.

Traģiskie notikumi Ukrainā bija lūzuma punkts – šķita, ka nu reiz klusēt vairs nevar: "Sapratu, ka man ir kaut kas jādara, lai radītu skaidrību par to, kādā veidā Krievijas televīzijā tiek veidotas ziņas." Sakopot drosmi palīdzējis arī bijušās kolēģes Tatjanas Aleksandrovas ieraksts vietnē "Facebook" – viņa pavisam atklāti vērsusies pie kādreizējiem darbabiedriem "RTR", kuri tur joprojām palikuši strādāt un palīdz virzīt uz priekšu propagandas ceļarulli. Aleksandrova bijušos kolēģus saukusi vārdā un rakstījusi: "Es neticu, ka jūs nesaprotat to, ko darāt." Neviens no nosauktajiem neatbildēja, daudzi esošie RTR darbinieki sociālajos medijos kara laikā pārtraukuši publicēties pavisam. "Neticu, ka viņiem ir kauns. Drīzāk paklausījuši pavēlei no augšas neiesaistīties nekādās diskusijās," spriež bijusī diktore.

Jūtas kā murgā