Lukašenko lokās kā zutis. Cihanouska par partizāniem, sponsoriem, bērniem un vīru

Viņa sarunā stāsta::

- Kādēļ, pretēji Lukašenko apgalvojumiem, tauta nav nomierinājusies;

- Par ko šodien tapusi pretošanās kustība;

- Vai 2020. gadā vajadzēja "dedzināt riepas";

- Kādēļ Baltkrievijas armija netika nosūtīta uz Ukrainu;

- Kā sankciju iemaiņa pret Ukrainas graudu tranzītu palīdzētu Lukašenko;

- Par kādu naudu dzīvo un ko dara, lai bērni neaizmirstu tēvu.

Visi saprot, ka vēlēšanu rezultāti Baltkrievijā tika viltoti, jūs uzvarējāt. Tikmēr jūs pati nepretendējāt uz prezidenta amatu un uzstājāt uz jaunām, godīgām vēlēšanām. Vai šobrīd jūtaties kā Baltkrievijas galva, lai arī esat trimdā?

Mani dēvē dažādi – opozīcijas līdere, demokrātisko spēku līdere, vēlētā prezidente (president-elect), gandrīz NVO... Nosaukums neko daudz nemaina. Esmu viena no miljoniem baltkrievu, kas vēlas pārmaiņas. Un jūtos kā cilvēks, kam ir pienākums darīt visu iespējamo, lai godīgās vēlēšanās mums būtu jauns Baltkrievijas vadītājs. Tas ir mans mandāts. Apzinos, ka cilvēki drīzāk balsoja nevis "par Cihanousku", bet gan "pret diktatūru". Bet tagad es nedrīkstu teikt: "Esmu nogurusi, aizeju." Tur palicis mans vīrs un vēl tūkstošiem cilvēku – darīšu visu, ko varu, lai viņus atbrīvotu.

Krievijas opozīcijas vājā vieta ir savstarpējās nesaskaņas. Vai jūsu opozīcijai izdodas turēties kopā, būt vienotai dūrei?

Kopā ar mums atbrauca "vecās opozīcijas" pārstāvis Anatolijs Ļebedko – viņš stāstīja, ka agrāk pulcējās septiņi opozīcijas pārstāvji un, lai gan daudzos jautājumos viņiem bija vienādi uzskati, nemitīgi bija jautājums, kuram pirmajam runāt mikrofonā. Un sākās cīņas. Tagad neviens neapstrīd, ka tikai Cihanouskai ir leģitimitāte. Viņa neraujas pie varas, neplāno balotēties, ar viņu nevajag sacensties.

Vai karš jums bija negaidīts?

Mūsu partneri Rietumos brīdināja, ka viss izskatās ļoti slikti. Taču tas bija milzu šoks – mēs nespējām noticēt: ko jūs sakāt, mēs taču Otrajā pasaules karā kopā karojām, nevar viena tauta pret citu tautu iet...

24. februārī bijām vizītē Francijā, četros no rīta saņemtā informācija mūs apstulbināja. Es nesapratu, ko tagad darīt – atgriezties vai turpināt vizīti. Apmeklēju visas ieplānotās tikšanās, taču to fokuss pilnībā mainījās. Bija skaidrs, ka mums jāpauž sava pozīcija – absolūts atbalsts ukraiņiem. Tā arī darījām. Teju uzreiz Baltkrievijā sākās "sliežu karš", mūsu aktīvisti sāka izplatīt informāciju par krievu armijas pārvietošanos. Mēs varējām parādīt ukraiņiem, ka mēs neesam režīms, ka esam ar viņiem.