Protesti, karš un emigrācija. Baltkrievu priesteris-vlogeris izlēma neklusēt

Grēcinieks kartupeļu cietes mucā

"Viņam video filmēšanai bija nepieciešamas petardes, tāpēc viņš visu Viļņu apbraukāja, tās meklēdams! Tās ir aizliegtas, bet salūta raķetes gan drīkst iegādāties. Tāpēc Saša nolēma tās izjaukt un no pulvera pats uzmeistarot petardi. Būtu vispirms noskaidrojis, vai apdrošināšana apmaksās pirkstu piešūšanu! Ir taču tomēr atšķirība, vai pirkstu norauj Lietuvas pilsonim vai cilvēkam, kuram ir vīza," pukojas Aņa, Aleksandra sieva.

Pats Aleksandrs iecerējis uzņemt video par to, kā darbojas grēks, – cilvēkiem sagrēkot gribas tikpat ļoti, kā mazam zēnam uzspridzināt petardi. Tam seko spēcīgs uzliesmojums, būkšķis un smirdīgi dūmi. Proti, sekas, ko nāksies izstrēbt.

Šis ir turpinājums vienam no kanāla "Batushka ответит" populārākajiem video. Grēcinieks, kurš lēnītēm iegremdējas neņūtona šķidrumā, ir skatīts vairāk nekā 125 tūkstošus reižu. "Vai zini, cik ilgi mēs to klīsteri maisījām?" vaicā Saša, kurš ir režisors, scenārija autors un galvenās lomas atveidotājs.

Sašu ir grūti saukt par tēvu Aleksandru, arī viņš pats nav sajūsmā par tik oficiālu apzīmējumu un lūdz pāriet uz "tu". Viņam ir 29 gadi, un viņš vairāk izskatās pēc hipstera, nevis mācītāja. "Daži mani sauc par "tēvu Sašu", tāpēc, ja ļoti gribat uzsvērt manu amatu, varat mani tā uzrunāt," viņš iedrošina.

Nezinātājs nemaz nevarētu pateikt, ka esi priesteris, tu sarunājoties katrā teikumā arī nesaki "lai svētīts" un "kārdinājums".

Uzskatu, ka nav pareizi uzspiest citiem savu uzvedības modeli. Iestājos par dabīgu, cilvēcīgu komunikāciju.

Jauniešiem tu esi "savējais", vai kolēģi par to nepārmet?

Bija pat tāds brīdis, kad bija ļoti stilīgi mani visur aicināt. Man pievērsa uzmanību baznīcas laikraksti un portāli, jo es biju unikāla parādība. Mūsu baznīcas vadība Maskavā cenšas "piejaucēt" mācītājus blogerus. Kontrolēt, uzraudzīt un pamazām ielikt kaut kādos savos rāmjos. "Vkontakte.ru" ir izveidots baznīcas blogeru čatiņš – tie ir ļoti dažādi cilvēki. Tur satiekas pilnīgi pretēju uzskatu pārstāvji, un, ja ne šis čatiņš, viņi savā starpā nekad nekomunicētu.

Vai kāds norāda, ko teikt, ko neteikt?

Nē, šis čats drīzāk ir tāda konsultatīva kopiena. Kad tajā biju aktīvs, ar tiešiem aizliegumiem nesaskāros. Katrs priesteris ir sava bīskapa pakļautībā, bīskaps gan pēc saviem ieskatiem var kaut ko aizliegt stāstīt.

Tev kaut ko aizliedza?

Nē. Baznīcas vadība man nepievērsa uzmanību, lai gan zināja par bloga esamību. Zināju, ka ir tēmu loks, kam nedrīkst pieskarties, – baznīcas finanses, baznīcas "netīrā veļa" un baznīcas un valsts savstarpējās attiecības. Ja šīs tēmas nekustini un nevienam ceļā nestājies, tu nevienu neinteresē. Par mani rakstīja tolaik vēl neaizliegtais un pat ļoti respektablais portāls "tut.by", arī "Meduza". Sadarbojos ar pazīstamiem videoblogeriem, piemēram, ar rīdzinieku Stasu Davidovu. Mana atpazīstamība baznīcai drīzāk bija noderīga.

"Kā var runāt par žēlastību, ja līdzās spīdzina cilvēkus?"

Kad Baltkrievijā sākās protesti, tu vairs nespēji ignorēt politiku...

Pirmajās divās dienās īsti nesapratu, kas notiek, sēdēju mājās, aiz loga skanēja kliedzieni un gaismas-trokšņu granātu sprādzieni. Pazuda cilvēki... Sāka izplatīties baumas par nošautiem cilvēkiem, likās, ka situācija ir daudz asiņaināka, nekā bija patiesībā. Tad pirmo reizi izskanēja baisais vārds "Okrestina" – tas ir pilsētas cietums. Visi cietumi bija pārpildīti, bet tieši Okrestina kļuva par īpašas nežēlības simbolu. Pie šī cietuma drūzmējās milzīga rinda, cilvēki pulcējās, lai mēģinātu kaut ko uzzināt par pazudušajiem tuviniekiem.

Trešajā dienā saņēmos, paņēmu visus savus ietaupījumus un gandrīz visu iztērēju par lietām, kuras, manuprāt, bija nepieciešamas pie cietuma stāvošajiem cilvēkiem. Domāju, ka būšu vienīgais labdaris, bet tur jau bija izveidota brīvprātīgo nometne. Tieši pie cietuma mūriem! Baltkrievu solidaritāte ir kas fenomenāls. Dažādas kafejnīcas veda turp ēdienu, lai bez maksas to izdalītu, cilvēki sanesa siltas segas. Tika izveidoti cilvēku meklēšanas čati, kur daudzi dalījās ar savu tuvinieku fotogrāfijām. Man izdevās tikt pie ģeneratora, tāpēc šo nometni varēja apsildīt. Caurām diennaktīm tur pulcējās cilvēki, arī vēlā rudenī, tāpēc ģenerators ļoti noderēja.

Biju aculiecinieks kādam šausminošam brīdim. Atvērās cietuma durvis, un ārā izlaida septiņus cilvēkus – viņu drēbes bija saplēstas, acu skatienā izmisums un bailes. Tie bija cilvēki, kurus protestos aizturēja vienus no pirmajiem. Pretī sāka lauzties pūlis, ļaudis cerēja, ka starp iznākušajiem ir viņu radinieki. Šie nomocītie cilvēki nobijās un bēga, mēģināja noslēpties, kā pelītes ielīst kādā stūrī... Viņus noķēra, izsniedza tīras drēbes, uzreiz atradās psihologi... Pēc tam izrādījās, ka omonieši sapratuši, ka cietumā pāršāvuši pār strīpu. Tādēļ aizturētos īpaši iebiedējuši, sakot – ja kādam izstāstīsiet, ko ar jums darījām, mēs jūs atradīsim.