'Esam kā Dienvidkoreja pret Putina Ziemeļkoreju.' Kasparovs par opozīciju un 'labajiem krieviem'

Vladimira Putina opozicionārs, kurš, baidoties no represijām, Krieviju pameta pirms desmit gadiem, ilgstoši centies veidot vienotu fronti pret autoritāro valsts līderi. Viņa pulcinātā Krievijas ļoti raibā opozīcija jau spējot vienoties par vienotu ideju – Krimas atgriešanās Ukrainas kontrolē ir sākums Krievijas atdzimšanai. Ar šādu motivāciju viņš aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā organizēja jau piekto pretkara konferenci. "Mēs tiekamies arī citviet Eiropā, bet tikai šeit, Latvijā un Lietuvā, blakus Krievijas robežai, tas sāp Putina režīmam, un nākamajā dienā par mums stāsta visi lielākie Krievijas mediji," viņš smejas.

Jums pie žaketes ir piesprausts balti-zili-baltais karogs. Zem šī karoga notiek arī jūsu organizētā pretkara konference. Ko tas nozīmē jums?

Tas ir brīvas Krievijas simbols. Šī karoga vēsture ir ļoti iedvesmojoša, jo reprezentē saikni starp Krievijas pagātni, tagadni un – cerams – arī nākotni. Tas radās kā spontāns vienots daudzu krievu aktīvistu protesta akts pret karu tūlīt pēc pilna mēroga invāzijas Ukrainā pērn. Viens no veidiem, kā tas redzams, ir attēlos, kur redzamas rokas, mazgājot no Krievijas karoga apakšējo joslu – asiņu sarkano. Tas ir karogs bez asinīm. Tā kā šis karogs spontāni parādījās it visur no Rīgas līdz Sanfrancisko, mēs to pieņēmām. Kāpēc gan neiestāties pret ideju, kurai ir tik spēcīgs morālais pamats

Tas, ko mēs atklājām vēlāk, – šīs ir Novgorodas republikas krāsas, pēdējās brīvās krievu republikas, kuru sagrāva Maskavijas ekspansija 15. gadsimta beigās. Šī saikne starp pagātni un tagadni dod mums arī cerību nākotnei. Un mēs ceram, ka brīvā Krievija pieņems šo karogu kā valsts karogu.

Par šo simbolu vaicāju, jo arī konference sākās ar diskusiju par Z ideoloģiju un viscaur diskusijās par Krieviju, tostarp Kremļa retorikā, liela nozīme ir mitoloģijai, vēsturei, ģeopolitikai. Kas no tā visa ir svarīgs jums?

Acīmredzami Krievijas vēsturē ir daudz vairāk tumšo lapaspušu nekā gaišo. Bet tā ir mūsu izvēle – no tā visa izvēlēties, kas mums šķiet pareizi. Daudz no tā ir izraisījis sāpes gan Krievijas iekšienē, gan ārpus tās. Mēs joprojām uzskatām, ka vēsturē ir atrodami brīži, kas ļauj mums atteikties no impēriskajiem pārvaldes algoritmiem, lai veidotu nacionālu valsti.

Kā jau minēju, mums ir ļoti senas aizmirstas brīvo republiku tradīcijas Krievijas ziemeļrietumos. Bija arī tradīcijas, kas ir sasaistāmas ar Kijivas Krievzemi, krievu valstīm, kuras mūsdienās pamatā reprezentē ukraiņi Ukrainā, karojot ar, kā viņi uzskata, Zelta ordu. Līdz ar to tas nav tik daudz par to, ko no vēstures iespējams paņemt, bet par to, no kā vajadzētu atteikties.

Ja skatāmies uz Putina ideoloģiju – Z ideoloģiju –, tā iekļauj visas sliktākās Krievijas vēstures iezīmes – Zelta ordas nežēlību, Bizantijas mesiānisko ideju, ka Maskava ir trešā Roma, ārpus likuma esošos carus, kāds bija Ivans Bargais, kā arī PSRS un VDK mitoloģiju un kriminālo mentalitāti, kas no Padomju Savienības ir pārmantota Putina Krievijā. Tā ir visa sliktā kombinācija. Ja paskatāmies uz ķīmiskajiem savienojumiem visiem šiem elementiem, kurus es minēju, tie ir radījuši sabiedrību, kurā nav imunitātes un spēka cīnīties pret šo vīrusu. Tomēr domāju, ka vēsturiski pastāv pietiekami liela tieksme tuvoties Eiropai, kas varētu – uzsveru – varētu palīdzēt mums šos izaicinājumus pārvarēt.

Mēs nedomājam, ka pēc tam, kad Ukraina uzvarēs un atgūs Sevastopoli, Putina režīms sabruks un viss būs brīnišķīgi. Nē! Noteikti nē! Tomēr tas ir vienīgais veids, kā virzīties uz priekšu. Nav nekādu garantiju, ka nākotne būs gaiša, bet idejas, kuras mēs – gan es, gan Mihails Hodorkovskis un citi – virzām par Krievijas pārveidi no impēriskas valsts uz nacionālu valsti, dod mums iespēju. Tas ietver arī slikto vēstures fragmentu atmešanu, tostarp noziegumu, tostarp staļiniskā režīma nozieguma, kuru jūs šodien pieminat (cilvēku deportēšanu 1949. gadā), nosodīšanu (intervija notika 25. martā – aut.). Iespējams, šādi mēs varam izveidot valsti, kas var kļūt par brīvās pasaules dalībnieci.

Šajā procesā mēs varam zaudēt daļu šī brīža Krievijas, piemēram, Tatarstānu, Baškortostānu. Es nesaku, ka tas notiks vai nenotiks. Nav mūsu varā to ietekmēt, bet mums attiecībā uz šiem procesiem jābūt atvērtam prātam, jāspēj brīvi runāt ar dažādām Krievijas daļām par viņu pašu vēlmi palikt vienotā valstī vai ne. Visticamāk, valsts nākotne ir parlamentāra republika, kas būs konfederācija bez stingras centrālās varas. Es nesaku un neesmu pilnīgi pārliecināts, ka tas patiešām tā būs, bet es ceru, ka Krievijā vairums cilvēku pēc kara zaudēšanas, Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanas un imperiālo ideju psiholoģiskās sagraušanas sapratīs, ka izvēle ir ļoti vienkārša – vai nu atgriezties Eiropā, maksājot reparācijas, atzīstot noziegumus un atmetot vēstures drūmākās lapaspuses, vai kļūt par tādu kā Ķīnas provinci. Pa vidu nav gandrīz nekā, ja nu vienīgi sadalīšanās daudzās valstīs, no kurām vienas tāpat iet Eiropas, citas – Ķīnas virzienā.

Tas, kas mūs kā kaimiņus izsenis biedē, ir mūsdienu Krievijas ideoloģiju un simbolu lielā popularitāte Krievijas tautā. Kad sakāt, ka pareizais solis ir atmest šīs tumšās lapaspuses, uz kurām balstās pašreizējais režīms, atmiņā nāk 90. gadi, kad pēc PSRS sabrukšanas palika miljoni padomju pilsoņu, kuri jutās zaudējuši valsti un pagātni.

Jā, ir svarīgi to ņemt vērā. Paskatoties vēsturē, var salīdzināt to, kas notika 1991. gadā, ar to, kas Vācijā norisinājās 1918. gadā. Bija zaudēts karš, bet, tā kā valsts netika okupēta, kā arī nebija militārās sagrāves sajūtas, vācieši to uztvēra kā nodevību. Līdzīgi 1991. gadā bija zaudēts Aukstais karš, bet nebija skaidras komunisma nosodīšanas, šie noziegumi pat netika skaidri atklāti. Ļeņini joprojām stāv pilsētās, un viņš pats guļ mauzolejā. Daudzi režīma mitoloģiskie elementi tika saglabāti, kas radīja priekšnoteikumus, lai atgrieztos VDK. Šīs ideoloģijas sagraušanai ārkārtīgi svarīgi ir pārskatīt 1945. gadu – lai nosūtītu viennozīmīgu ziņu miljoniem krievu, tagad nepieciešama nepārprotama sakāve, kas nepārprotami pavēstīs, ka impērijai pienācis gals. Tāpēc es saku, ka Ukrainas karoga pacelšana Sevastopolē būs sākums Krievijas atjaunošanai.