'No kā krievi būtu jāaizsargā?' Igaunijas sociāldemokrāts Osinovskis par radikāļiem un izaicinājumiem

Kukuļdošanā Latvijā apsūdzētā Igaunijā reiz bagātākā uzņēmēja Oļega Osinovska dēls Jevgeņijs dalās savos novērojumos par politisko lauku Igaunijā, tajā skaitā paša reiz vadītajiem sociāldemokrātiem. Osinovskis ir pagājis malā no partijas vadības, bet tajā joprojām spēlē būtisku lomu. Politiskajam spēkam ir dziļas saknes – to reiz dibināja igauņu tautfrontiete Marju Lauristīna, kā arī no tās rindām citu starpā nāk bijušais prezidents Tomas Hendriks Ilvess. Tā laika gaitā asimilējusi gan Krievu partiju, gan Igaunijas Krievu sociāldemokrātisko partiju, kas ļāvis tai piesaistīt arī šīs minoritātes balsis. Sociāldemokrāti pēdējos gados vēlēšanās gūst ap 10% atbalstu, kā arī bijis biežs koalīcijas partneris.

Pirms dažiem gadiem Jevgeņijs Osinovskis pēc partijas zaudējuma vēlēšanās atkāpās no tās priekšsēdētāja amata. Tagad viņš intervijā "Delfi.ee" stāsta par krievvalodīgo vēlētājiem, labējo radikāļu popularitātes pieaugumu, Putina atbalstītājiem, kā arī lielāku nodokļu izdevīgumu.

Par Ukrainu un radikāļiem

Vai jūsu bērni joprojām mācās skolā ar divām mācību valodām – krievu un igauņu?

Jā.

2019. gadā jūs man teicāt, ka ar sievu runājat igauniski, bet ar bērniem tikai krieviski. Vai tagad kaut kas ir mainījies?

Nē. Viss ir tāpat kā agrāk.

Proti, karš Ukrainā nemainīja attieksmi pret krievu valodu?

Nē!

Kaja Kallasa sacīja: "Krievijas mēģinājumi sagrābt Ukrainu un uzspiest tās imperiālistisko pasaules uzskatu lika mums atcerēties savu vēsturi. Kā mūsu valodu apspieda padomju laikos. Tagad šī brūce ir atkal vaļā."

Man tie ir divi principiāli atšķirīgi jautājumi. Man ir principiāla nostāja attiecībā uz Krieviju un karu Ukrainā. Bet tas nekādā veidā nepāriet uz vietējiem krievvalodīgajiem, krievu kultūru, valodu. Tās ir dažādas lietas: tam, ko Maskavā dara autoritārs līderis, nav nekāda sakara ar mūsu iedzīvotājiem.

Protams, emocionalitāte šajā jautājumā pagājušajā gadā sasniedza pavisam citu līmeni. Ja godīgi, atceros savu personīgo pieredzi, kad ar bērnu uzreiz pēc kara sākuma devāmies uz Somiju. Es runāju ar viņu krieviski, un cilvēki atskatījās. Tā bija dīvaina un nepatīkama sajūta. Tomēr Helsinkos viņi nezina, vai esmu atbraucis no Krievijas vai no Tallinas.

Es saprotu, kāpēc šis bažu fons ir palielinājies. Nu, un neslēpsim – saskaņā ar aptaujām un personīgo pieredzi gandrīz katrā sociālajā lokā ir cilvēki, kuriem ir neviennozīmīga attieksme pret Ukrainā notiekošo.